Mazzalvietis Harijs Baltacis mūs pārsteidza ar dzejoļiem — skumjiem, smeldzīgiem, mīlestības un laimes alku pilniem. Šķita, ka skumjās raud autora dvēsele.
Mazzalvietis Harijs Baltacis mūs pārsteidza ar dzejoļiem — skumjiem, smeldzīgiem, mīlestības un laimes alku pilniem. Šķita, ka skumjās raud autora dvēsele.
Sarunai ar “Staburagu” Harijs Baltacis piekrita neminstinoties, vien piebilzdams, ka par dzīvi neesot ko stāstīt. Tā aizritējusi diezgan drūmi — no piecdesmit astoņiem gadiem divdesmit trīs aizvadīti ieslodzījumā. Pēc astotās sodāmības no ieslodzījuma atbrīvots šī gada februārī. Tad arī sācis aktīvi rakstīt dzeju un apņēmies nekad vairs noziegumus nepastrādāt.
Kinomehāniķis svešā dzīvoklī
— Kādēļ pusi savas dzīves esat aizvadījis ieslodzījumā?
— Jau bērnībā biju liels palaidnieks. Mani audzināja vecāmāte, jo mamma nomira, kad biju pusotru gadu vecs. Vecmammai biju luteklītis, viņa mani ļoti žēloja, bet es izaugu palaidnis. Nē, vecomāti tajā nevainoju, taču, stingrāk audzināts, varbūt būtu kļuvis cits cilvēks. Jaunībā vēl kaut cik turējos. Palīdzēju vectēvam mežā, izmācījos par kinomehāniķi elektriķi, devos dienēt. Pēc tam strādāju Rīgā, kinoteātrī “Palladium”.
— Kinoteātrī darbs interesants, varējāt jaunākās filmas noskatīties.
— Filmas redzēt diezko neiznāca, bija jāuzmana, lai lente nepārtrūkst, aparāti strādā, kā nākas. Tādēļ filmas saturā iedziļināties nespēju. Bet darbs tiešām interesants, tikai aldziņa maza. Saņēmu septiņdesmit piecus rubļus, nu ļoti maz pat tajos laikos. Pārgāju uz “Darba sparu”, pēc tam strādāju pastā par montieri. Tad gadījās tā, ka “sasējos” ar nepareiziem cilvēkiem. Naudas bija maz, mani sakūdīja ielīst svešā dzīvoklī. Pierunāja, teica, ka nekas slikts nebūs. Pirmo reizi par zādzību mani apcietināja 25 gadu vecumā, piesprieda pusotru gadu.
Pantiņi cigaretēm
— Vai dzeju sākāt rakstīt ieslodzījumā?
— Garākus dzejoļus nē, tos tikai tagad, bet īsus pantiņus, četrrindes gan jau krietnu laiku. Cietumā darba nav, brīvā laika ļoti daudz, turklāt ar pantiņiem radās iespēja nopelnīt cigaretes. Ja kādam ieslodzītajam vajadzēja apsveikumu, viņš nāca pie manis — par noteiktu skaitu smēķu četrrindīti sadomāju. Tā iznāca, ka sākumā dzejošanai pievērsos gandrīz vai piespiedu kārtā, lai cigaretes nopelnītu. Tad iepatikās, sāku dzejot pamatīgāk. Nu jau kādu trīssimt mazu pantiņu un 64 dzejoļi sacerēti. Jo vairāk dzejoju, jo vairāk gribu to darīt. Stimuls ir arī tas, ka manus darbus publicē. Tie ievietoti Mazzalves pagasta avīzītē “Ērberģes Vēstis”, laikrakstā “Saskarsme”.
— Ar dzejoļiem vēlaties tikt pamanīts, slavens?
— Nē, tā drīzāk ir vēlme izteikt savas domas, slēptās izjūtas, nepiepildītos sapņus un cerības. Dzejā izpaužas arī nožēla par nesasniegto.
— Jūsu darbi ir skumji.
— Tas saistīts ar manu dzīvi. Divdesmit trīs gadi pavadīti aiz restēm, no dzīves neko neesmu redzējis, tā visa ieslodzījumā pagājusi. Tādēļ manas sāpes, sapņi un vēlmes izteiktas dzejā. Dzejošana arī palīdz pārvarēt grūtības. Ja man ir smagi, es izmisumā nesaķeru galvu, bet dzejoju. Lieliski palīdz! Ja mēs padotos savam vājajam raksturam, cauri būtu.
— Kuri dzejnieki jums pašam patīk?
— Ojārs Vācietis. Viņa darbus varu lasīt vēl un vēl, man mājās ir astoņi Vācieša dzejas sējumi. Patīk arī Ārijas Elksnes, Aleksandra Čaka dzejoļi.
Astoņas reizes apsūdzēto solā
— Jūs esat sodīts vairākkārt. Vai pirmajā reizē nepārdomājāt nodarīto un nevēlējāties laboties?
— Tiesāts esmu astoņas reizes. Kad pirmo reizi iznācu no cietuma, domāju, ka tur atpakaļ nenonākšu. Taču atkal tie paši draugi, kompānijas. Bet tur iedzeršanas un atkal zādzības. Ātri vien vēlreiz nokļuvu ieslodzījumā. Tā tas turpinājās bezgalīgi: nosēdēju savu laiku, atgriezos mājās, atkal noziegums un ceļš uz cietumu. Brīvībā pabiju labi ja pāris mēnešu. Pēdējo reizi pēc četrarpus ieslodzījumā pavadītiem gadiem brīvībā atgriezos šī gada 20. februārī. Par labu uzvedību mani izlaida agrāk. Tagad dzīvoju Mazzalvē, esmu kaut kā iekārtojies. Kā bezdarbnieks saņemu 13 latu lielu pabalstu un varu galvot, ka nekad vairs noziegumu neizdarīšu.
— Kādēļ šāda apņemšanās tikai tagad, pēc divdesmit trijiem cietumā pavadītiem gadiem?
— Šoreiz man palīdzēja labi cilvēki. Īstajā brīdī sniedza roku, nenovērsās no manis, bet ielaida savās mājās, uzticējās. Daudzi manas pagātnes dēļ pat sarunāties nevēlas, tomēr ir cilvēki, kuri gatavi palīdzēt. To vērtēju ļoti augstu, tikai pateicoties šādiem cilvēkiem varu mainīt savu dzīvi, nostāties uz kājām. Un pateicoties Dievam!
Bībele kā romāns par dzīvi
— Jūs esat ticīgs cilvēks?
— Jā, lai gan ceļš pie Dieva man bija garš, pārdomu un šaubu pilns. 1989. gadā sāku interesēties par Bībeli. Sākumā man tā bija vienkārši grāmata, ko palasīt. Jo vairāk to lasīju, jo vairāk iedziļinājos tekstā un saskatīju dzīves patiesību. Es paņemu Bībeli, neskatoties atveru un vienmēr trāpu lappusē, kur rakstīts tieši par manu dzīvi. Tas liek aizdomāties, un interese par ticību kļūst arvien lielāka. Mēs vēlamies iet pareizo ceļu, taču ir sātans, kurš visu laiku cenšas no pareizā ceļa novērst. Viņš kūda: “Hari, neej šodien strādāt! Labāk iedzer!”. Ja cilvēkam nav stingra rakstura, viņš vilinājumam ļaujas. Kur viena diena, tur arī nākamās.
— Vai jūsu raksturs ir sātanam pakļāvīgs?
— Agrāk biju ļoti vāja rakstura, pakļāvīgs. Bet raksturu jau katrs pats veido. Ja ir gribasspēks, var raksturu pārveidot. Es spēju pateikt “nē” dzeršanai, noziegumiem un raksturu mainīt. Vairs nevēlos veco dzīvesveidu.
— Jūs apmeklējat dievkalpojumus baznīcā?
— Lai ticētu Dievam, nav obligāti jāiet baznīcā. Uzticēt savas domas vajag Dievam, nevis cilvēkam baznīcā. Viņš nevar mums grēkus atlaist, to var tikai Dievs. Nevajag iet baznīcā pielūgt statuju vai gleznu, jāpielūdz Dievs. Varbūt no malas izklausās smieklīgi, ka cietumnieks par Dievu runā, taču es viņam patiesi ticu. Cietumā daudzi iet baznīcā, es negāju. Lasīju Svētos rakstus vienatnē. Tā ir lielākā daļa uz baznīcu iet, lai iegūtu materiāli, nevis garīgi. Tā ir lielākā kļūda, ka ieslodzītajiem mācītāji dāvina pildspalvas, vēstuļu papīru vai citus sīkumus.
— Kura konfesija šķiet piemērotākā jūsu reliģiskajiem uzskatiem?
— Esmu salīdzinājis dažādas konfesijas, reliģijas un secinājis, ka tam nav nozīmes. Dievs ir manī, un es esmu ar Dievu. Un tas ir galvenais, kas man dod spēku.
Dzīvojis vienai dienai
— Stāsta, ka cietums esot nežēlīga dzīves skola, no kuras ieslodzītie iznāk vēl sliktāki nekā pirms apcietinājuma.
— Ar cietuma “skolu” ir visādi. Ja cilvēks grib sevī kaut ko mainīt, viņš var to izdarīt. Bet, ja viņš dzīvo tikai vienai dienai, tad tā arī ir — diena aizrit, taču nekas nav noticis. Šādus cilvēkus cietums ietekmē ļoti, jo viņiem nav savas domāšanas, attieksmes pret dzīvi.
— Vai arī jūs cietumā dzīvojāt vienai dienai?
— Jā, arī es nedomāju, bet dzīvoju tikai vienai dienai. Lūk, rezultāts — puse dzīves cietumā. Tikai tagad esmu sācis domāt. Žēl, ka tik vēlu…
Dzīve izniekota, nu jācenšas vismaz atlikušo nodzīvot godīgi. Atpakaļceļa uz cietumu man vairs nav.
Jāiztiek ar mazumiņu
— Kā veidojat savu dzīvi tagad, brīvībā esot?
— Uzzinot manu pagātni, daudzi novēršas. Par laimi, ne visi. Paveicās, ka daži cilvēki tomēr palīdzēja. Ar viņu atbalstu cenšos iekārtoties.
Saņemu niecīgu 13 latu bezdarbnieka pabalstu. Samaksāju par elektrību, tālruni, abonēju “Staburagu” — jāzina, kas rajonā notiek. Pāri paliek septiņi lati, tad nu domāju, kā tos izmantot maksimāli lietderīgi.
— Trīspadsmit latu ir gaužām maz. Kā dzīvojat bez regulāriem ienākumiem?
— Strādāju gadījuma darbus, kaut vai kūti kaimiņam iztīru, par to viņš mani pabaro. Jāpalīdz arī bijušajai sievai. Viņai vienai grūti — meita jāskolo, bet naudas nav. Tikai trīsdesmit latu pensija par apgādnieka zaudējumu. Cik vien varu, palīdzu viņai.
Cietumnieku darbā neņem
— Vai darbu esat meklējis?
— Protams, bet kurš gan mani, izbijušu cietumnieku, turklāt 58 gadus vecu ņems strādāt? Neviens! Jākuļas pašam, kā protu. Es nekāda darba nebaidos. Nav nepatīkamu darbu, vajag tik strādāt. Bet kur?
— Jums bija ģimene. Vai tā izjuka noziedzīgo nodarījumu dēļ?
— Deviņdesmito gadu sākumā apprecējos ar atraitni, kurai jau bija bērni, pašam savu man nav. Bet drīz vien atkal nonācu cietumā. Sieva vēlējos šķirties.
— Jūs teicāt, ka bijušajiem ieslodzītajiem vajadzīga palīdzīga roka, lai viņi nostātos uz pareiza ceļa. Jums tādu reiz jau sniedza sieva, tomēr no jauna nokļuvāt cietumā, ģimeni zaudējāt. Kādēļ?
— Jā, sieva man centās palīdzēt. Tas bija laikā, kad tikko atgriezos no kārtējā ieslodzījuma. Meklēju darbu Ērberģes kolhozā, bet tur atteica, ka pašiem savu cilvēku pietiek. Arī citviet tāda pati attieksme. Darba nebija, sāku dzert, taču, kur alkohols, tur problēmas. Es nevienu nenosodu, ka mani darbā neņēma. Zinot par cilvēka sodāmību, tā rīkotos ikviens priekšnieks. Dzēru un atkal pastrādāju noziegumu. Tagad alkoholu nelietoju, reizēm tikai alu.
Nožēlai jānāk no dvēseles
— Tiesas prāvās noziegumus izdarījušie parasti saka, cik ļoti viņi nožēlo savu rīcību. Vai arī jūs vienmēr nožēlojāt izdarīto?
— Nožēlo? Kā to saprast? Es arī kādreiz nožēloju, kad cietumā nokļuvu. Nožēloju, ka mani noķēra un ielika aiz restēm, nevis to, ka izvēlējos noziedzīgo ceļu. Patiesā nožēla ir sevis pārvarēšana, dzīves pārvērtēšana. Nepietiek pateikt “es nožēloju”, jo tie ir tikai skaisti, bet tukši vārdi. Vajag nožēlot iekšēji, atzīt vainu sevī, nevis liekulīgi uzsvērt ārišķīgi. Ja vainu atzīsi, spēsi sevi pārveidot. Es to izdarīju.
— Vai cietumā daudzi patiesi nožēlo izdarīto un spēj savu dzīvi sakārtot tā, lai ieslodzījumā vairs neatgrieztos?
— Nekad nevajag aizmirst, ka arī ieslodzījumā ir cilvēki, daudzi pat labi. Vienkārši viņiem vajadzīga palīdzība. Man tādu sniedza, es sāku savādāku dzīvi. Tie, kuriem nes lielas paciņas, sūta naudu, cietumā dzīvi nepārdomās. Viņiem arī ieslodzījumā visu gatavu pienes, ne par ko nav jāuztraucas. Ticis brīvībā, viņš atkal grib visu gatavu. Tiklīdz tā nav, pastrādā jaunus noziegumus.
— Kas, jūsuprāt, jādara, lai ieslodzītais spētu laboties?
— Mazāk vajag palīdzību no ārpuses, lai cietumā paši domā, kā dzīvot. Citādi cietumā dažam klājas labāk nekā brīvībā. Ēdināšana, veselības aprūpe, apģērbs — viss bez maksas, bet brīvībā pašam jādomā, ko galdā likt un mugurā ģērbt. Jāiet kūts kaimiņam tīrīt, lai zupas šķīvi nopelnītu. Cietumā to tāpat dod. Vajadzētu ar s….u koku daļu ieslodzīto izdzīt mežā, lai kokus gāž.
— Ieslodzījumā jūs iepazināt cilvēkus ar dažādu raksturu.
— Jā, tur var labi redzēt, kā kurš savu dzīvi veido. Cietums ir ļoti laba psiholoģiskā skola. Pa šiem gadiem jau tiktāl esmu cilvēku raksturus iepazinis, ka, var teikt, katram cauri redzu. Uzreiz nojaušu, ko cilvēks vēlas, kādi viņa nodomi.
— Kādi ir jūsējie?
— Nu esmu pārdomājis visu, sapratis, ka zaudēta dzīves jēga, izšķiesti labākie gadi. Atlikušie jānodzīvo cilvēka cienīgi. Tāda ir mana apņemšanās.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Harijs Baltacis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1945. gada 23. novembris, Mazzalve.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, kinomehāniķis elektriķis.
NODARBOŠANĀS: bezdarbnieks.
ĢIMENE: šķīries.
VAĻASPRIEKS: dzeja.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
***
Harijs Baltacis
Guvums
Neskumsti, sirds,
Atdod man savas sāpes,
Savas vissmagākās dienas,
Atdod man savas nedienas.
Un paņem no manis
Manu mīlestību, maigumu,
Jo man nav nekā cita ko dot.
Un tici, ne tikai raudāt es māku,
Bet arī mīlēt un smaidīt es protu.
Kā ilgās ciešam mēs
Un dienām klīstam vieni,
Kaut manī mīla īsta.
Vairs paši nezinām,
Kur mūsu sirdis stieg.
