Sešas katoļu draudzes Aizkraukles rajonā — Neretas, Kurmenes, Valles, Sproģu, Kankāļu un Ērberģes — nodotas Svētā Pāvila Pirmā Vientuļnieka ordeņa jeb vienkārši Paulīniešu ordeņa klostera mūku pārziņā.
Sešas katoļu draudzes Aizkraukles rajonā — Neretas, Kurmenes, Valles, Sproģu, Kankāļu un Ērberģes — nodotas Svētā Pāvila Pirmā Vientuļnieka ordeņa jeb vienkārši Paulīniešu ordeņa klostera mūku pārziņā. Pavisam viņu pārziņā ir deviņas lielas, mazas un pavisam maziņas draudzes Aizkraukles un Bauskas rajonā, bet pats klosteris ir Skaistkalnes pagastā pie Vissvētākās Jaunavas Marijas — Ģimeņu aizbildnes svētnīcas. Šis Latvijā ir pirmais un vienīgais Paulīniešu ordeņa klosteris. Misiju kalpot Dievam un cilvēkiem te uzņēmušies četri mūki.
Pateicībā Dievam uzceļ baznīcu
Skaistkalnes katoļu baznīca ir otrā nozīmīgākā svētvieta Latvijā pēc Aglonas bazilikas. Aglona ir visas Latvijas svētvieta, bet Skaistkalnes baznīca savlaik bijusi ievērojama svētvieta Kurzemes hercogistē.
Baznīcai ir vairāk nekā trīssimt gadu sena vēsture. Leģenda vēsta, ka muižnieks Johans fon Bergs—Karmels bija zaudējis redzi un ar lūgšanām to atkal atguvis. Pateicībā par brīnumaino izveseļošanos viņš apsolījis par saviem līdzekļiem uzbūvēt baznīcu. Tā bija koka guļbūve, ko uzcēla pārsimt metru no vietas, kur ir pašreizējais dievnams.
Kalpo jezuīti un kapucīņi
Pašreizējo baznīcu pirms trīssimt gadiem uzcēla jezuītu mūki, kuriem Skaistkalnē savlaik bijis klosteris. Ierosmi jaunas, varenas baznīcas celtniecībai deva jezuītu centieni iegūt un nostiprināt savu ietekmi Kurzemē. Ziemeļu kara laikā jezuītu rezidenci nodedzināja krievu karaspēks, bet dievnamu vēlāk atjaunoja. Jezuītu klosteris un rezidence Skaistkalnē darbojās līdz 1773. gadam, bet līdz pat 1929. gadam draudzi un baznīcu vadīja laicīgie garīdznieki.
1929. gada novembrī baznīcu pārņēma Svētā Franciska Kapucīņu ordenis, kura klostertēvi baznīcā un draudzē darbojās ar lieliem panākumiem. Par svētvietu Skaistkalnē runāja tuvu un tālu. Taču 1949. gadā padomju vara klosteri likvidēja, bet mūkus izsūtīja. Tomēr visus okupācijas gadus baznīca kalpoja Dievam un cilvēkiem, tajā nekad nav bijusi sporta zāle vai minerālmēslu noliktava, kā dažviet Latvijā. Tikai baznīcā un draudzē atkal kalpoja laicīgie garīdznieki.
Svētnīcu nodod paulīniešiem
2001. gada 31. augustā pēc Jelgavas diacēzes bīskapa Antona Justa lūguma Skaistkalnes svētnīcu un draudzi, kā arī vēl astoņas draudzes tuvākajā apkaimē, pārņēma Svētā Pāvila Pirmā Vientuļnieka ordenis jeb vienkārši Paulīniešu ordenis.
Leģenda par ordeņa rašanos vēsta: “Svētais Pāvils vientuļnieks, bēgot no ķeizara Decija vajāšanas, vedot lūgšanu, nomērdēšanās un gandaras dzīvi, ciešā vienotībā ar Dievu tuksnesī pavadīja vairāk nekā 100 gadu.”
Pēc Pāvila nāves Sinajā uzcēla klosteri, kurš darbojas joprojām. Pats Paulīniešu ordenis radās Ungārijā. Vēlāk tas arī Horvātijā nodibināja ap 50 klosteru. Paulīniešiem bija savas skolas un pat universitāte. 14. gadsimtā paulīnieši ieradās arī Polijā, kur Jasna Gurā (Gaišajā kalnā) Čenstohovā nodibināja klosteri. Mūsdienās tā ir piektā lielākā svētvieta pasaulē, kuru apmeklē aptuveni pieci miljoni cilvēku gadā.
50 klosteros ap 500 mūku
16. gadsimtā karš un reformācija ordenim nodarīja lielu postu, iznīcināja daudzus klosterus, sadega arhīvi un bibliotēkas, mūki mira mocekļu nāvē. Vēlāk ordeni atjaunoja, un no sākotnēji vientuļnieciskās lūgšanu kopienas tas pārtapa apustuliskajā. Mūki lūgšanas savienoja ar misionāru darbu. Viņi vērsās pie cilvēkiem, lai strādātu viņiem.
Par galveno ordeņa svētnīcu un visspēcīgāko paulīniešu dzīves centru kļuva Jasna Guras klosteris Polijā. Ārpus Polijas paulīniešu klosteri ir Ungārijā, Horvātijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Čehijā, Slovakijā, Vācijā, Beļģijā, Itālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Dienvidāfrikā un Kamerūnā. Apmēram 50 klosteros dzīvo ap 500 paulīniešu mūku — tēvu un brāļu.
Vecais gandrīz sabrucis
Braucot cauri Skaistkalnei, balto dievnamu ar sarkano dakstiņu jumtu kalna galā nevar nepamanīt, un pagastā ikviens zina parādīt, kur dzīvo mūki. Blakus baznīcai ir trīs mājas. Vienā izvietota pagasta ambulance. Vecā klostera ēka, kultūras vēstures piemineklis, nav apdzīvota un ir pussagruvusi. Te agrāk bijusi slimnīca, vēlāk dzīvojuši viesstrādnieki, sirojuši arī tā saucamie zelta meklētāji, kuri izlauzuši ēkas velves cerībā atrast dārgumus. Arī baznīcas pagrabā esošās kapenes, kur apbedīti vietējie garīdznieki un muižnieki, izdemolētas, meklējot dārglietas. Mūki kapenes sakārtojuši.
Pašreizējam klosterim atjaunota kāda neliela divstāvu ēka, kura pieder baznīcai un atgādina vienkāršu privātmāju. Tā celta divdesmitā gadsimta sākumā un arī bijusi nožēlojamā izskatā, taču ar ordeņa centrālā klostera atbalstu mūki to atjaunojuši un iekārtojuši.
Viens lēmums maina visu dzīvi
Pašreiz Skaistkalnes Tēvu paulīniešu klosterī mīt četri cilvēki: priors jeb klostera priekšnieks Staņislavs Hoduns no Polijas un trīs latvieši — tēvs Jānis Vīlaks, tēvs Juris Krisūns un brālis Imants Krišāns. Ikdienā viņus sauc vienkārši par tēvu Jāni, tēvu Juri un brāli Imantu, uzvārdu neminot.
Jānis Vīlaks no Aizputes ir kokapstrādes speciālists, beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, bet Jānis Krisūns no Jelgavas strādāja par autovadītāju. Jānis nāk no ticīgas ģimenes un jau kopš mazotnes audzināts kristīgā garā, bet Juris ceļu pie Dieva atradis pats: “Biju kristīts un 12 gadu vecumā izdomāju, ka gribu iesvētīties. Aizgāju uz baznīcu pirmsiesvētes mācībā un tā tur arī paliku.” Abu puišu ticība Dievam bija tik stipra, ka viņi pieņēma lēmumu, kurš mainīja visu viņu dzīvi — iestāties klosterī.
Pirmie un vienīgie Latvijā
Uz Paulīniešu ordeņa galveno svētnīcu Polijā viņi devās, pat īsti nezinot, kas ir paulīnieši. Iestājoties klosterī, abi apjautuši, kas tas ir viņu dzīves aicinājums un piepildījums. “Bijām pirmie latvieši, kuri devās uz paulīniešu klosteri Polijā. Un arī tagad esam pirmie un pagaidām vienīgie paulīniešu mūki Latvijā. Sākumā gan bijām trīs, taču viens puisis no klostera izstājās,” stāsta tēvs Juris.
Viņš turpina:
— Kad Skaistkalnē izveidoja klosteri, iedzīvotāji uz mums raudzījās ar izbrīnu. Tikai vecāki cilvēki atcerējās kapuciešus, bet jaunajiem nebija nekāda priekšstata, kas ir mūki. Tikāmies ar cilvēkiem, runājām ar viņiem, mēģinot iegūt uzticību. Saprotot, ka klosteris un mūki nav nekas slikts, cilvēki kļuva atvērtāki un atsaucīgāki.
Aicina atgūt iepriekšējo slavu
— Arī Adventes laikā iesim pie cilvēkiem, lai aprunātos, kā aizvadīts gads, kas bijis labs, kas slikts, kādas problēmas ģimenē. Gribam stiprināt cilvēkus, svētīt viņus un viņu mājas. Mūsu uzdevums ir vērst cilvēku uzmanību uz garīgo dzīvi, tāpēc runājam arī par bērnu kristīšanu, laulības nostiprināšanu baznīcā. Protams, ne visur mūs uzņem, bet mājās, kurās mūs ielaidīs, pakavēsimies ilgāk.
Nododot mūkiem Skaistkalnes baznīcas atslēgas, bīskaps Antons Justs novēlēja atgūt svētnīcas iepriekšējo slavu. Tēvs Juris atzīst, ka pamazām tas izdodas. Cilvēki tēviem uzticas, vairāk nāk uz baznīcu. Latvijā Dievmātes svētnīcu nav daudz, tāpēc uz šejieni brauc arī ļoti daudz svētceļnieku. Katoļi godina Dievmāti, un šī ir Vissvētākās Jaunavas Marijas — Ģimeņu aizbildnes svētnīca. Tāpēc cilvēki ierodas caur Dievmāti izlūgties Dieva aizbildniecību un žēlastību.
Veido kopienu
Klosterī dzīvo tēvi un brāļi, bet tēvu ir vairāk nekā brāļu. Par tēviem sauc priesterus, kuri devuši klostera solījumu un saņēmuši priestera svētību. Viņi gadu pavadījuši noviciātā — klostera dzīves skolā, lai izturētu pārbaudījumu, vēlāk sešus gadus mācījušies Paulīniešu ordeņa Augstākajā garīgajā seminārā. Brāļi izglītojas īsāku laiku, klosterī viņi veic dažādus saimnieciskos pienākumus, palīdz priesterim baznīcā un draudzē.
“Galvenais ir tas, ka mēs visi kopā dzīvojam klosterī, veidojam tā saukto klostera kopienu, kopīgi lūdzamies, kopīgi strādājam un atpūšamies. Atšķirībā no laicīgajiem garīdzniekiem, kuri nav devuši klostera solījumu, dzīvo pa vienam, kuriem var piederēt īpašumi, mūkiem nav pieņemts dzīvot vienatnē,” uzsver tēvs Juris.
Ja kapuce galvā, traucēt nedrīkst
Mūkus var pazīt pēc baltā tērpa, kuru sauc par habitu. To visiem — gan tēviem, gan brāļiem — šuj viens Paulīniešu ordeņa mūks Polijā. Tērps sastāv no tunikas, kura apjozta ar jostu, pie tās piestiprināts rožukronis. Pāri tunikai pārvilkts skapulārs un virsū kapuce.
Ja mūkam galvā kapuce, tas nozīmē, ka viņš ir nodevies lūgšanai, un šajā laikā viņu labāk netraucēt. “Katram apģērba gabalam ir sava nozīme. Tāpat kā ārstam ir virsvalks, arī mums ir īpašs tērps. Arī mēs esam ārsti, tikai dvēseļu. Šis tērps simbolizē mūsu piederību Dievam, tas nozīmē, ka neesam laicīgi cilvēki, bet garīdznieki. Ikdienā, kad veicam dažādus saimnieciskos pienākumus, ģērbjam parastas drēbes,” stāsta tēvs Juris.
Katram savi pienākumi
Latvijā Paulīniešu ordenis regulāri nodarbojas ar svētceļnieku un draudžu garīgo aprūpi, vada dievkalpojumus, Adventes, gavēņa laika un citas rekolekcijas, priesteri uzklausa grēksūdzes, izvada aizgājējus, kristī un laulā.
Lūdzu tēvu Juri pastāstīt par klostera mūku ikdienas dzīvi:
— Ceļamies septiņos, stundu veltām rīta lūgšanām, paēdam brokastis. Pēc tam veicam katrs savus pienākumus. Pats daudz lasu, strādāju ar datoru, tulkoju dažādus materiālus. Pusdienās visi cenšamies sanākt kopā. Ik dienu notiek vakara dievkalpojumi, pulcējamies arī kopīgā lūgšanā, vēlāk turpinām dienā iesākto. Pirms gulētiešanas ir brīvais laiks, varam kaut ko palasīt, paskatīties televīziju. Man ļoti patīk lasīt grāmatas, ne tikai kristīgo literatūru. Lasu par vēsturi, pasaules un Latvijas klasiķu darbus.
Konfesijas nešķiro
— Katru svētdienu dievkalpojumi ir arī vairākās mūsu pārziņā esošajās draudzēs. Aizkraukles rajonā ik svētdienu dodamies uz Neretu, reizi mēnesī dievkalpojumu vadām Ērberģē un Sproģos, bet Kankāļu baznīcā tas notiek tikai reizi gadā kapusvētkos, jo draudzē ir ļoti maz cilvēku. Apmeklējam arī Valles un Kurmenes draudzes.
Ērberģē dievkalpojumi notiek luterāņu baznīcā, Vallē — muzejā. Lai arī piederam katoļticībai, strādājam ekumeniski. Vadām dievkalpojumus kopā ar luterāņu mācītājiem, šogad Lielajā Piektdienā Neretā kopā ar luterāņiem devāmies krusta gājienā. Tas rāda, ka savā ticībā esam vienoti un, nešķirojot konfesijas, kalpojam Dievam.
Ticības mācība jāapgūst visiem
— Es vadu ticības mācības stundas Mazzalves un Kurmenes pamatskolā. Šobrīd Latvijā plaši diskutē par to, vai ticības mācība vajadzīga visās skolās. Uzskatu, ka noteikti vajadzīga, un šādām stundām jābūt bērniem no 1. līdz pat 12. klasei.
Protams, bērni pirmām kārtām jāaudzina ģimenē, un baznīca to arī nenoliedz. Taču labi zinām, ka daudzās ģimenēs to nedara. Tāpēc šis uzdevums jāveic skolai un baznīcai. Skola dod bērnam zināšanas, iemāca, kā uzvesties sabiedrībā, bet baznīca māca garīgumu, labestību, mīļumu. Tieši mīlestības bērniem visvairāk pietrūkst ģimenēs. Ja piekrītam ķīniešu atziņai, ka bērns piedzimst kā balta lapa, tad mums šajā lapā jāieraksta viss labais, ko spējam viņam dot.
Vedam bērnus ekskursijās. Esam bijuši kristīgajā nometnē. Kaut kur braucot, pa ceļam iegriežamies arī kādā muzejā vai citā vēsturiski nozīmīgā vietā, jo daudzi skolēni tālāk par savu skolu nemaz nav bijuši.
Dod trīs svētsolījumus
Pieņemts, ka pilns klosteris skaitās, ja tajā ir septiņi mūki. Tāpēc cilvēki, kuri sevī jūt Dieva aicinājumu, vēlas sekot Dievam un pilnībā atdot viņam savu dzīvi, atsakoties no savas gribas, var pievienoties paulīniešiem.
Tēvs Juris stāsta: “Tas ir ļoti nozīmīgs lēmums, jo, stājoties klosterī un kļūstot par mūku, mēs dodam trīs svētsolījumus — dzīvot šķīstībā, nabadzībā un pazemībā. Šķīstībā — tas nozīmē atteikties no ģimenes dzīves. Nabadzībā — tas nozīmē, ka mūkam nekas nepieder, viss pieder klosterim un kopienai. Pazemībā — pilnībā pakļauties mūsu klostera priekšnieka gribai. Uzskatām, ka, pildot tēva Staņislava gribu, pildām Dieva gribu.”
Pienākums pret valsti jāpilda
Ordenī uzņem vīriešus no 17 gadu vecuma. Brāļiem pietiek ar pamatskolas izglītību, bet tēviem noteikti jābeidz vidusskola. Piesakoties klosterī, jāiesniedz šādi dokumenti: uzņemšanas lūgums, pase, dzimšanas un iestiprināšanas apliecība, priestera raksturojums, skolas atestāts, raksturojums no darbavietas, ārsta izziņa, autobiogrāfija, izpildīta anketa, trīs fotogrāfijas un arī karaklausības apliecība, kas mani ļoti izbrīnīja. Bija radies priekšstats, ka garīdznieki neatzīst armiju.
Tēvs Juris stāsta: “Atklāsme, ka vēlas kalpot Dievam, cilvēkam var nākt dažādā vecumā. Arī es pats esmu dienējis vēl padomju laika armijā. Ja valstī, kurā dzīvojam, dienests armijā ir obligāta prasība, tad pienākums pret valsti noteikti jāizpilda. Ja jaunietis mācās garīgajā seminārā vai ir iesvētīts par priesteri, viņu dienestā neiesauc. Tomēr uzskatu, ka armijas rūdījums vīrietim ir nepieciešams, tas vēlāk dzīvē lieti noder.”
No kandidāta līdz priesterim
Pēc pieteikšanās klosterī seko kandidatūra, kas ir paulīnieša formācijas pirmais etaps. Ilgst pusgadu, kad cilvēks dzīvo klosterī un pārbauda sevi. Tam seko noviciāts Polijā. Kandidātam uz priesterību tas ilgst gadu, bet kandidātam uz klostera brāli — divus. Noslēgumā ir klerifikāts. Tā ir formācija personām, kuras nolēmušas kļūt par priesteriem, un ilgst sešus gadus.
Misija nav bijusi veltīga
Jautāju tēvam Jurim, vai šo triju gadu laikā, kopš mūki māca cilvēkiem mīlēt un dzīvot saskaņā ar Dievu, ir sajūta, ka darbs nav bijis velts un cilvēki patiešām kļuvuši labāki? “Ceļš līdz ticībai katram ir citāds — vienam īsāks, citam garāks. Tomēr jūtu, ka cilvēki kļuvuši atvērtāki, labāki. Vairāk nāk uz baznīcu, kopā ar bērniem pēc kāda laika atnāk arī viņu vecāki,” saka tēvs Juris.
Viņš turpina ar stāstu par priesteri, kurš ieradies kādā ciemā un visiem vēstījis par Dievu. Viņš runājis un runājis, pat neievērojot, vai viņu kāds klausās. Viņa lielākā cerība bijusi, lai kādā sirdī tomēr aizķeras kripatiņa dzirdētā. Ja kaut kripatiņa mūku stāstītā aizķersies mūsu sirdīs, viņu misija nebūs veltīga.
