No 1977. gada dziedu skolotāju korī “Aizkraukle”, man ir prieks par kora ilggadīgo skanējumu gan vietējos koncertos Aizkrauklē un rajonā, gan Latvijas Dziesmu svētkos un citos dziedātāju saietos.
No 1977. gada dziedu skolotāju korī “Aizkraukle”, man ir prieks par kora ilggadīgo skanējumu gan vietējos koncertos Aizkrauklē un rajonā, gan Latvijas Dziesmu svētkos un citos dziedātāju saietos.
Kaut es nokļūtu Spānijā!
Taču šoreiz par citām mūsu kolektīva gaitām — tuviem un tālākiem ceļojumiem gan ar dziesmu, gan bez tās. Lietuva, Igaunija, Ukraina, Moldāvija, Karēlija, Vācija, Gotlande, Itālija, pagājušajā gadā — Čehija. Tieši tās galvaspilsētā Prāgā, ejot pa Kārļa tiltu pāri Vltavas upei, klusībā domās izteicu savu vēlēšanos: “Kaut pēc gada es būtu Spānijā!”.
Mana vēlēšanās piepildījās, un nu jau atmiņas mijas ar fotogrāfijām un videofilmā redzamo.
Ar tīriem marmora sliekšņiem
Braucot cauri Lietuvai, Polijai, Vācijai un Francijai, nokļuvām kontrastiem bagātajā Eiropas valstī Spānijā. Barselona pārsteidza ar senatnes un modernisma saplūsmi tās arhitektūrā, galvaspilsēta Madride — ar neskaitāmu tūristu pilnām ielām un laukumiem, kādreizējā Spānijas galvaspilsēta Toledo — ar vecpilsētas augšup un lejup ejošām šaurām ieliņām, ar savrupmāju tīri noberztajiem marmora sliekšņiem ielu malās, ar daudziem suvenīru veikaliem, to skatlogos — zobeni, senatnīgi trauki, izšuvumi, rotaslietas no keramikas un metāla.
Asteres cilvēka augumā
Gadu simtu un tūkstošu tālo dienu elpu sajutām Granadā, kur pasakainajā Alhambrā baudījām 16. gadsimta karaļnamu un strūklakām bagātu parku krāšņumu — daudzo telpu mežģīņsmalkās sienu un griestu apdares, mirtes un cipreses, palmas un ziedoši oleandri, milzīgi kaktusi un agaves, rožu krūmi un apelsīnkoki, baseinos — ūdensrozes un dekoratīvās zivis. Apstādījumos arī pie mums augošās puķes — asteres, cinnijas, tagetes un citas, taču to garums pārsniedz cilvēka augumu, jo gaisa temperatūra pat septembrī sasniedz +33 grādus.
Montseratas klosterī
Tūristiem no visas pasaules ir mērķis pabūt Katalonijas svētākajā vietā — Montseratas klostera kompleksā. Pati daba robotu klinšu veidotā pakalnā senatnē aicinājusi mūkus sev par mītni izvēlēties tieši šo vietu — kataloņu kultūras oāzi.
Katru dienu pulksten 13 un 19 klostera bazilikā zēnu koris dzied Montseratas himnas, tūkstošiem katoļticīgo stāv nebeidzamā rindā, lai pieskartos Melnās Dievmātes — mazas koka statujas — rokā esošajai lodei un saņemtu tās svētību.
Skola aiz režģu žoga
Spānijā raksturīgi, ka vecāki apceļo savu valsti kopā ar vēl mazgadīgajiem bērniem, un ģimenē ir vismaz divi vai trīs bērni. Pilsētās par skolu liecina bērnu skaļās balsis starpbrīžos, skolu teritoriju iekļauj dekoratīvi metāla nožogojumi, daudzām skolām visu stāvu logi divas trešdaļas no apakšas norobežoti ar mākslinieciski veidotiem režģiem, kā noprotams — bērnu drošībai.
Vērojot kādas valsts ģimnāzijas sākumskolas bērnu došanos prom no skolas, secinājām — ikvienu bērnu skolas pagalmā no pieauguša skolas darbinieka saņēma arī pieaugušais — māte, tēvs, varbūt aukle, bet neviens bērns pa ielu neaizgāja viens pats. Skolotāji un skolas darbinieki visi kā viens cits pēc cita iekāpa savās automašīnās, kas bija novietotas mūsu kempinga teritorijā, lai pēc darba dotos mājup.
Neaizmirstamais Gibraltārs
Vidusjūras viļņu stipro bangojumu izbaudījām pie kempinga Barselonā, tomēr tās daudzās stundas, ko mēs daži pavadījām pie Gibraltāra klints, kamēr pārējie bija kādā Āfrikas pilsētā, ir visneaizmirstamākās.
Dienvidu pusē no Vidusjūras iztvaikojošais ūdens mākoņa veidā kā cepure sedz klints virsotni, ticis pāri tai, mākonis stiepjas uz ziemeļpusi. Pludmalē vietējo peldētāju nebija, viņiem ūdenī plus 25 grādos ir par vēsu… Es aizrāvos ar dažādu — lielāku un mazāku, robainu un gludu, raibu un vienkrāsainu — gliemežvāku lasīšanu. Spēcīgs vilnis tos iznes krastā, ūdenim nomierinoties, jāpaspēj gliemežvākus paņemt, jo nākamais, vēl spēcīgāks, vilnis ieraudzīto “pievāks”. Savāktos suvenīrus nācās padalīt koristiem — “afrikāņiem”, pa kādam varēju uzdāvināt arī draugiem Latvijā, Bebros.
Vēlreiz iebrist Vidusjūrā
Pa visu vasaru Latvijā nebiju tā nosauļojusies kā šajā pie Gibraltāra pavadītajā dienā. Tāpēc jau tagad loloju vēlmi — pēc nākamās vasaras Latvijā atkal aizbraukt uz Spāniju, tā baudot saules dāsnumu, lai pārdzīvotu ziemas aukstumu, kas man tik ļoti netīk. Tikai Spānijā ir iespējams iebrist Vidusjūrā un pēc brīža jau peldēt Atlantijas okeāna ūdeņos.
Ceļmalās — plaši vīnogulāju lauki un olīvkoku dārzi. Leknajos banānkokos augļu ķekarus gan neredzējām, tāltālu stiepās bumbieru stādījumi, lapotnes pilnas augļiem.
Ceļojot daudzreiz grūtības sagādā ilgstošā sēdēšana. Šoreiz naktīs gulējām autobusā — izstiepušies kā gultā mājās, divas naktis — Francijā viesnīcās, bet visneparastāk naktis pārlaidām Spānijas kempingos — zem zvaigžņotām debesīm: uz cieta, grantēta laukuma izklājām telts pamatu, uz tā, ielīduši guļammaisos, saldi aizmigām, lai nākamajā rītā celtos, mazgātos, brokastotu, kravātu saiņus tālākceļošanai, jo Spānija pārsteidza ik dienu.
Mājupceļā — pastaigas pa Parīzes ielām un Elizejas laukiem, Eifeļtorņa apskate, Amsterdamas ielu dzīvā straume daudzo tūristu vidū Holandē.
