Koknesietis Miervaldis Ungurs izsaka viedokli par aizgājušajiem un pašreizējiem laikiem valstī.
Koknesietis Miervaldis Ungurs izsaka viedokli par aizgājušajiem un pašreizējiem laikiem valstī.
— Piekrītu nesen radio dzirdētajam kāda runātāja teiktajam: — Mums ļoti pietrūkst tāda cilvēka kā Kārlis Ulmanis, kurš ar s…..u koku visus iztrenkātu pa vietām.
Visa mantība trijos čemodānos
Manuprāt, jaunajai paaudzei par maz stāsta, kāda dzīve bija Ulmaņa laikos — tolaik darbojās četras velosipēdu rūpnīcas, trīs cukurfabrikas, VEF, bet tagad visu likvidē. Ulmanim nevajadzēja braukāt ar apsardzi, viņam nebija no kā baidīties. Atceros, kā viņš Koknesē ieradās ražas svētkos tikai ar savu adjutantu. Mums visiem roku paspieda. Bija iebraucis arī mana radinieka sētā, iedeva piecus latus. Ulmaņa laikos bija tikai viens miljonārs — Benjamiņš, bet tagad viņi aug kā sēnes pēc lietus, turpretī vienkāršā tauta grimst aizvien lielākā nabadzībā. Savulaik, kad Ulmanim vajadzēja pārcelties no viena dzīvokļa uz otru, viņš visu savu mantību salika trijos čemodānos.
Daudzi nosoda Ulmani, ka viņš pirms krievu karaspēka ienākšanas neizsludināja vispārējo mobilizāciju. Domāju, ka viņš pareizi darīja. Pretējā gadījumā mūsu te nebūtu. Ja vajadzētu nosaukt, kurš cilvēks varētu nākt Ulmaņa vietā, es tādu neredzu. Ja nu vienīgi Vaira Vīķe—Freiberga, bet, manuprāt, viņa lāga neizprot Latvijas vēsturi.
Lai brauc uz Krieviju
Mani tracina, ka daļa krievu pa visu pasauli bazūnē — viņi Latvijā jūtas apspiesti. Skandina — “naša škola, naša škola” (mūsu skola — aut.). Lai tad brauc uz Krieviju un aizstāv savu skolu. Bet nebrauc. Baidās, ka vajadzēs iztikt ar 10 latu pensiju. Nesaku jau, ka tādi ir visi. Es viņus iedalu divās daļās: parastajos krievos un okupantos. Savulaik Latvijā iebraukušie krievi uzreiz dabūja dzīvokļus, bet latvietis stāvēja rindā vai visu mūžu. Nu okupanti atkal pacēluši galvu. Bet kāpēc mūsu valstsvīri nesaka tik skaļas aizstāvības runas kā krievi bļaustās? Nesaprotu, kā var runāt par krievu apspiešanu, ja, piemēram, Rīgā lielākā daļa privātuzņēmumu pieder tieši viņiem. Nesen biju savā bērnības dienu zemē Daugavpils pusē. Tur vispār nedzird latviešu valodu.
Paši krievi saka — mums jau nav ar ko latviski runāt. Arī Ulmaņa laikos tanī pusē bija daudz krievu skolu, bet nevienam pat prātā neienāca, ka pēc pamatskolas beigšanas varētu nemācēt runāt latviski.
Ne uzvaras, bet sēru diena
Mūsu valdības balss ir pārāk klusa, arī runājot par leģionāriem. Tas jāskaidro gan pašu mājās, gan ārzemēs. Jā, mūsu kareivji cīnījās vācu armijā. Taču tā bija cīņa pret okupantiem. 8. maijs ir Nacisma sagrāves diena. Protams, Eiropai tā ir svētku diena, bet ne Latvijai. Manuprāt, šajā dienā mums būtu jāizkar karogi ar sēru lentēm, jo Latvija atkal nokļuva okupantu gūstā. Jaunatnei vairāk jāstāsta par vēsturi, par to jārunā ne tikai mācību stundās. Citādi bērni 25. martā un 14. jūnijā brīnās, kam par godu mītiņš pie piemiņas akmens.
