Vai tā ir sevišķa mīļās Māras labvēlība — piedzimt reizē ar Latvijas valsti? Bebru pagasta iedzīvotājai Annai Cercinai 18. novembrī būs divkārši svētki, jo arī viņa svinēs 85. dzimšanas dienu.
Vai tā ir sevišķa mīļās Māras labvēlība — piedzimt reizē ar Latvijas valsti? Bebru pagasta iedzīvotājai Annai Cercinai 18. novembrī būs divkārši svētki, jo arī viņa svinēs 85. dzimšanas dienu.
Ar zaļiem krustdūrieniem rotāts mūžs. Un visam pāri saules staru vainags. Te ik koka stumbrā, ik sīkā stiebrā šalc dzīvības lepnā dziesma.
Stiprs un svētīts, tīrs un skanīgs kā Annas vārds ir sirmās māmuļas dzīves gājums.
Bērniem svētki
1918. gada 18. novembrī Latgalē, Vidsmuižā (tagadējā Preiļu rajonā), Galēnu pagasta “Bērziņu” mājās, zemnieku Rimšu ģimenē piedzimst otrais bērniņš — meitene, kurai dod Annas vārdu un nokrista skaistajā Vidsmuižas baznīcā.
Rimšu ģimene ir bērniem svētīta — divi dēli un četras meitas. Annas vecāki rentē muižas zemi, un te lieti noder bērnu atbalsts. Agros ganu rītus un visus lauku darbus iepazīst katra atvase.
Tēvs uzšuj zābaciņus
Liels notikums Annai vienmēr ir Vidsmuižas baznīcas apmeklējums. Ar īpašu sirsnību viņa atceras skolas gaitas — pāris ziemu pagasta skolā. Pirmajai skolas dienai tēvs uzšuj ādas zābaciņus, lai meitai siltāk kājām.
Klasē Anna ir pati vecākā, par to mazliet kauns, bet mācīties ļoti patīk, un sekmes ir labas. Māte ierāda dažādu rokdarbu prasmi.
Pusgraudnieka sūrā maize
Kad ģimene pārceļas uz Kazradžu muižu un kļūst par pusgraudniekiem, rentējot 20 hektāru zemes, smagā darbā un stiprā ticībā tiek iekopta saimniecība. Kazradžu muižā pārciesti kara gadi un pārmaiņas pēc kara — kolektivizācija. Vecā sieviete ar asarām atceras, kā karavīri ieradušies pēc govīm kolhoza fermai. Kurā laikā dzīve šķitusi gaišāka? Viņa saka: — Bērnībā un jaunības dienās — Latvijas brīvvalstī.
Kam man bagātība?
27 gadu vecumā Anna Rimša apprecas ar Pēteri Cercinu, staltāko un glītāko puisi Kazradžos. Jubilāre smaidot piebilst: “Mani bildināja vēl divi puiši — turīgāki par Pēteri, bet es viņiem atteicu. Kam man bagātība, ja sirdī mīlestība?”.
Neilgi jaunā ģimene dzīvo un strādā Tukuma rajona Kukšu pagastā, pēc tam Jēkabpils rajonā, padomju saimniecībā “Druva”, par lopkopējiem. Ar kārtīgu darbu viņa iegūst labākās slaucējas godu. Katra gotiņa ir apmīļota, rūpīgi apkopta. Par to liecina daudzie godaraksti, diplomi, medaļas, arī publikācijas Jēkabpils rajona laikrakstā.
Līdzi ņem labākos
80. gadu sākumā Cercini pārnāk uz dzīvi Bebros. Tolaik “Druvā” par priekšsēdētāju strādā Ivars Sekacis. Kad viņš aicināts uz Bebriem, līdzi ņēmis arī labākos strādniekus, tā par dzīvesvietas maiņu smejot saka Annas kundze.
Arī Bebros līdz pat pensijas vecumam turpināts slaucējas darbs “Gaidupes” fermā. Nežēlojoties par grūtībām, darot pat vairāk kā nepieciešams, aizvadīts darba mūžs.
Mīlestībā un saskaņā izaudzinātas meitas — Zinaida un Aina, izauklēti trīs mazbērni. Vīrs Pēteris jau aizsaulē, bet jubilāre nejūtas vientuļa, priecājas par meitām un mazbērniem, kuri turpina viņu dzīvi. Sirds tikai iesmeldzas pēc Latgales zilajiem kalniem un bērnības baltās baznīciņas.
Ar datumu nedižojas
Par to, ka 18. novembris ir arī Latvijas valsts dzimšanas diena, Anna Cercina ir lepna, bet nekad ar to nav dižojusies, jo uzskata, ka ne jau noteikts datums ceļ cilvēka godu, bet gan krietni paveikts darbs.
Rudens nav Annas kundzes mīļākais gadalaiks. Vienmēr gaidīta ir vasara, kad lauku puķes dāvā klusu prieku.
Atvadoties Anna Cercina pasaka sevī apjaustu patiesību: “Ja cilvēki šodien strādātu tik apzinīgi kā manā jaunībā, mēs sen būtu piedzīvojuši labākus laikus!”.
