1987. gada pavasarī, gadu pirms atmodas pirmajām vēsmām Latvijā, dienu virs Seces pagasta plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs.
1987. gada pavasarī, gadu pirms atmodas pirmajām vēsmām Latvijā, dienu virs Seces pagasta plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. No vecmāmiņas mantoto karogu ūdenstornī bija uzvilcis secietis Leonīds Skudra, izraisīdams varas iestāžu sašutumu.
Karogu uztic mazdēlam
Dienu, kad vēl padomju varas gados ūdenstornī pie kopsaimniecības darbnīcām plīvoja Latvijas karogs, atceras daudzi secieši, bet tikai daži zināja, ka šis karogs pieder Leonīdam Skudram. Tas pats sarkanbaltsarkanais karogs, kuru vairākus gadu desmitus glabāja viņa vecmāmiņa un kā lielu dārgumu vēlāk uzticēja mazdēlam.
“Mana vecāmāte Latvijas karogu glabāja kopš 1932. gada, riskējot, ka par to visu ģimeni var izsūtīt,” stāsta Leonīds. “Atceros, vecāmāte, būdama uz nāves gultas, 1960. gadā paaicināja mani, pusaugu zēnu, un uzticēja sarkanbaltsarkano karogu. Par tā esamību nezināja neviens, pat mans tēvs. Vecāsmātes mājas “Baloži” ir Daugavas krastā, un pašā upes malā es biju uzbūvējis bunkuru. Tajā, papīrā ietītu un zābakā iebāztu, karogu glabāju visus turpmākos gadus.”
“Vai tiešām sarkanbaltsarkanais?”
Pirmo reizi karogam brīvi plīvot bija lemts 1987. gada pavasarī. Naktī kopā ar secieti Valdi Liepiņu Leonīds karogu uzvilcis ūdenstornī. Augšā kāpis Valdis — kā nekā jaunāks un vieglāks. “Jutām, ka pienācis laiks un vajag to darīt,” bilst Leonīds.
Pavasara rītausmā daudzus pārsteidzis šis skats. Visi darbnīcās strādājošie iznākuši pagalmā, bet kāds gados vecs vīrs, pār svaigi uzartu lauku iedams, brīnījies: “Vai tiešām sarkanbaltsarkanais?”.
Dažiem gan šis fakts sagādājis problēmas, un toreizējā sovhoza partijas darbiniece likusi karogu noņemt. Neviens gan neuzdrošinājies tornī kāpt, un partijas sekretāre, nojauzdama, kurš vainojams, pukojusies — nu jā, briesmīgi sportisti esat! Nākamajā naktī paši “vaininieki” karogu arī noņēmuši, un Leonīds to atkal noglabājis.
Gājiena priekšgalā
1988. gada 11. novembrī, kad Tautas fronte Stalānu kapos rīkoja pirmo pasākumu, sarkanbaltsarkanajam karogam bija ļauts plīvot atkal, bet nu jau daudz brīvāk. Gājiena priekšgalā vecāsmātes karogu nesa pats Leonīds. Viņš kopā ar Vitautu Kaldovski un Mārtiņu Brovacki Secē bija vieni no pirmajiem tautfrontiešiem.
“Bija tik skaists un kluss rudens vakars, uzsnidzis sniedziņš,” atceras Leonīds. “Šo brīdi nekad neaizmirsīšu. Pasākumā piedalījās Tautas frontes dalībnieki, tur bija gan skolotāja Vija Gerharde, gan Pāvilu ģimene un vēl vairāki secieši, arī skolēni.”
Vēlāk karogs uzdāvināts Aizkraukles vēstures un mākslas muzejam, kur tas glabājas joprojām.
Negrib būt padomju pilsonis
Leonīds Skudra man atmiņā palicis vēl ar kādu notikumu. Deviņdesmito gadu sākumā, kad strādāju vēlēšanu komisijā, viņš balsot ieradās ar 1970. gadā izdotu pasi. Paskaidroja īsi: “Šajā pasē ar zaļajiem vākiem ierakstīts, ka esmu latvietis, un ar to pietiek. Sarkano padomju pilsoņa pasi ar ģerboni uz vāka man nevajag!”.
Šo pasi Leonīds glabājis vairāk nekā 20 gadu. Arī viņa sieva Spodra atceras, kā vairāki pagasta priekšnieki, nevarēdami pārliecināt, allaž atgādinājuši viņai, lai vīrs beidzot pasi apmaina. Leonīds tik atcirtis: “Esmu latvietis, un citu pasi man nevajag!”. Viņš to deviņdesmitajos gados nomainījis jau pret Latvijas pilsoņa pasi, kad, kārtojot zemes lietas, vajadzējis dokumentu ar juridisku spēku.
“Pat sodu man nelika maksāt. Pasu daļas darbinieces brīnījās un teica, ka tas ir muzeja cienīgs dokuments. Gribēju pasi saglabāt, lai kādreiz parādītu mazbērniem, bet man to neļāva,” stāsta 53 gadus vecais vīrs.
Par to gadu notikumiem Leonīds runā ar aizkustinājumu, bilstot: “Toreiz biju pārliecināts, ka tā vajag darīt. To, ka esmu latvietis, man ieaudzināja vecāmāte, un tāds biju un palikšu visos laikos.
