Pļaviņiete Vija Strazdiņa ir cilvēks, par kuriem saka — gaišs. Triju dēlu māte un astoņu mazbērnu vecmāmiņa.
Pļaviņiete Vija Strazdiņa ir cilvēks, par kuriem saka — gaišs. Triju dēlu māte un astoņu mazbērnu vecmāmiņa. Kā sapņa par meitiņu piepildījumu uzskata savas vedeklas, kuras viņai ir kā meitas. 13. novembrī Vija un Voldemārs Strazdiņi svinēja dimanta kāzas — 60 kopā nodzīvotos gadus.
Šuvēja cep kliņģerus
— Kā no Latgales puses nokļuvāt Pļaviņās?
— Rēzeknes rajonā bija mana tēva mājas. Vecāki kādu laiku dzīvoja un strādāja Maskavā un Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga — aut.). Cara laikā viņi uz turieni devās peļņā un tur ļoti labi dzīvoja. Māte bija šuvēja, taču Maskavā strādāja kliņģeru ceptuvē, tēvs bija amatnieks. Abi mani vecāki auguši kuplās ģimenēs, un jau agri pašiem bija jārūpējas par iztiku. Māte bija vecākā meita 14 bērnu ģimenē.
Mātesbrālis manai mātei uzdāvināja jaunsaimniecību Preiļu rajonā, tajā bija 15 hektāru zemes. Pārbraucām uz turieni un uzcēlām māju. Ar Voldemāru apprecējāmies Preiļos, bet kara laikā bēgļu gaitās nonācām Odzienas pusē.
— Te atradāt arī darbu?
— Apmēram 14 gadu abi strādājām Odzienā veikalā un pienotavā. Vēlāk Pļaviņās nopirkām māju, kuru tēvs un brālis atjaunoja. Pļaviņu un Odzienas patērētāju biedrības tolaik apvienoja, sāku strādāt saimniecības preču veikalā Pļaviņās, darbs bija smags. Divas reizes mēnesī bija jābrauc pēc precēm uz Rīgu, mājās vēl bērni, saimniecība un gotiņa, cūkas, vistas. Citādi nevarējām iztikt. Cēlos sešos un pusnaktī gāju gulēt, bet bija palīgi — četri vīrieši, un galā tiku.
Vīrs nedrīkst būt priekšnieks
— Veikalā strādājāt līdz pensijas vecumam?
— Nācās aiziet dažus gadus pirms pensijas. Revidenti no Rīgas mani atbrīvoja, jo uzskatīja, ka sieva nedrīkst būt vīra padotā. Viņš bija tirdzniecības daļas vadītājs. Sāku strādāt Aizkraukles patērētāju biedrībā par tirdzniecības instruktori.
Esot pensijā, vēl desmit gadu nostrādāju firmā “Rīgas apģērbs” par dežuranti caurlaidē. Man tur ļoti patika, bija laiks adīt un lasīt.
— Arī tagad darināt rokdarbus?
— Bērniem zeķes vienmēr esmu noadījusi, tagad gan grūtāk. Visas sedziņas mājās tamborētas, savus darbus esmu izstādē rādījusi. Protu arī aust, un rokdarbi man ļoti patīk.
No agronomes līdz žurnālistei
— Jūs tomēr izvēlējāties agronomes profesiju?
— Iedomājos, ka būšu audēja. Agronomijas specialitātē mācīja aušanu un citus rokdarbus, tāpēc aizgāju uz Preiļu lauksaimniecības — mājturības skolu. Jaunībā sapņoju studēt un strādāt aptiekā par provizori, tomēr sapni neizdevās īstenot.
No mazām dienām interesēja arī žurnālistika. Aizkrauklē pabeidzu arī Tautas universitātes žurnālistikas kursus, kurus vadīja tagadējā “Staburaga” redaktore Silvija Piļka. Rakstīt mani iedrošināja toreizējais avīzes redaktors Kazimirs Daņiļevičs. Kā ārštata autore daudz rakstīju “Staburagam”, žurnālam “Sieviete”. Esmu sakrājusi visus publicētos rakstus, to ir vairāk nekā simt.
Noskata baskāji
— Kā jūs iepazināties ar vīru?
— Sestdienās abām ar māsu patika skriet uz ballēm, bet tēvs neļāva plēst apavus. Atceros, kādā augusta sestdienā abas devāmies uz balli basām kājām, un tur Voldemārs mani pamanīja tieši baso kāju dēļ. Es viņam iepatikos, sākām tikties un draudzējāmies trīs gadus.
Vīrs par mani ir piecus gadus vecāks, viņam 27. novembrī būs 86 gadi. Viņš nedzer, nesmēķē. Prieks, ka arī dēli šos tikumus mantojuši. Vienam gan savulaik bija problēmas, spēlējot krogos, iemācījās arī iedzert, taču jau 15 gadu viņš no šī netikuma ir atradinājies.
Kāzās pazaudē gredzenu
— Tas bija 1943. gads, kara laiks. Vai arī kāzas svinējāt?
— Kāzās mums bija simt viesu. Laulājāmies Preiļu baznīcā, mums bija gan vedēji, gan vakaraiņi — arī precēta ģimene, kura sargā līgavu. Kāzu vakarā es pazaudēju laulību gredzenu, tas bija par lielu un nokrita no pirksta. Es uztraucos, jo tā nav laba zīme, arī vīrs bilda — kā bez rokām. Vēlāk vīrabrālis gredzenu atrada un teica: “Nu dzīvosiet labi!” Tā jau sešdesmit gadu kopā karojam.
Latgalieši prot kāzas svinēt un priecāties, tās patiešām bija skaistas. Tikai fotogrāfs bija līdzi aizlīksmojies, par daudz iedzēris, un neviena bilde neiznāca. Divas nedēļas pēc kāzām vēlreiz ģērbām kāzu tērpus, lai varētu kaut vienu fotogrāfiju piemiņai atstāt.
— Vai ir īpaša recepte, kā mūžu kopā nodzīvot?
— Katru dienu nebija laika īpaši mīlināties, bija jāskrien darbos. Tomēr vīrs vienmēr palīdzēja, cik varēja. Tagad jaunie, kā kaut kas nav pa prātam, aizskrien katrs uz savu pusi. Arī mums bijuši gan strīdi, gan nesaskaņas, bet tādēļ jau nešķīrāmies. Strādājot vienā profesijā, gribējās otram aizrādīt, un lielākie strīdi iznāca par darbu, bet tomēr kopumā dzīvojām labi. Nu vecumā, ko vairs… Labi, ka paēdis un siltumā.
Vedeklas kā meitas
— Kas bijis skaistākais jūsu dzīvē?
— Bērnu piedzimšana. Atceros draugu un kolēģu apsveikumus, trešajam dēlam piedzimstot, raudzībās bija sabraukuši ap simt viesu. Vīrs tik ļoti priecājās par dēliem, meitu viņš nemaz negribēja. Vienmēr teica — palaid meitu uz balli un uztraucies, bet ar dēlu viss būs kārtībā. Viņš priecājās, ka Strazdiņu uzvārds neizzudīs.
— Kā ir būt triju dēlu mātei?
— Nekādas vainas! Kad puikas auga, katram liku savu darbu padarīt — vienu nedēļu bija istaba jāmazgā, citu krāsns jākurina.
Savulaik tā gribēju meitiņu! Dēli apņēma sievas, un nu man ir arī trīs meitas — ļoti labas un jaukas vedekliņas, citām mātēm pat meitas nav tādas. Ar Daiņa ģimeni 21 gadu vienā mājā nodzīvojām, ar vedeklu neviena slikta vārda nepārmijām. Mēs labi satiekam, Baiba un Elita mani ļoti lutina un palīdz. Baibai bērni jau lieli, Elitiņai vēl ar saviem pamatskolēniem rūpju pietiek. Tā gribu vēl redzēt, kā mazbērni izaug, apprecas… Būs jādzīvo līdz simt gadiem.
— Jūsu dzimtā ir ilgdzīvotāji?
— Mans tēvs gandrīz nodzīvoja līdz 100 gadiem — pusgada pietrūka, es gribu nodzīvot līdz simtam. Māte nomira 78 gadu vecumā, viņai bija gana uztraukumu. Krievijā piedzima un no difterijas mira brālis un māsa, ģimenē augām seši bērni, es biju vecākā meita. Brāļi krita karā, māte bieži bēdājās un raudāja. Tēvs mums bija stiprs, allaž atgādināja, ka jāēd ķiploki, sīpoli, jādzer vērmeļu tēja, tad būsim veseli, zāles nevajadzēs.
Izaudzina muzikantus
— Ar ko pašlaik nodarbojas jūsu dēli?
— Jaunākais dēls Aldis ir bundzinieks grupā “Kaimiņi”. Laimonis ilgus gadus kopā ar savu grupu spēlēja pavadījumu deju kolektīvam “Liesma”, koncertceļojumos vai puspasauli izbraukāja. Tagad viņš ir firmas “Reklāma” direktors, un mūzika viņa dzīvē ir vien vaļasprieks — šad tad muzicē klubos un kafejnīcās. Vecākā dēla ģimene dzīvo Rīgā, Aldis un Dainis tepat Pļaviņās.
Ļoti žēl, ka vismaz kāds no dēliem nav saistījis savu dzīvi ar mūziku profesionāli. Tādi puskoka lēcēji, neviens nevēlējās pēc vidusskolas mācīties, gribēja ātrāk sākt strādāt.
— Jūs augstu vērtējat izglītību?
— Ļoti gribēju, lai dēliem būtu augstākā izglītība, un pārdzīvoju, ka viņi nestudēja. Man nav kauns par viņu darbu, viņi ir labi strādnieki. Dēli ir arī labi mūziķi. Laimoņa grupa arī Raimondam Paulam un Guntim Ulmanim banketos spēlējuši, un tur jau prastus muzikantus neaicina. Aldis, Dainis un vedekla Elita kopā ieraksta savas dziesmas.
— Vai bērniem talants iedzimts no vecākiem?
— Vīrs savulaik cītaru spēlēja, es šad tad klavieres “padauzu”. Mans tēvs un brālis bija muzikanti, spēlēja un dziedāja kāzās Latgalē, tā ka daļēji muzikalitāte varētu būt iedzimta.
Vecmāmiņa iet uz skolu
— Vai arī jūs iesaistījāties pašdarbības kolektīvos?
— 29 gadus dziedāju korī Pļaviņās. Ar koncertiem bijām Igaunijā, Lietuvā, Astrahaņā, Karpatos, pie Azovas jūras, pat Sibīrijā. Kopā ar toreizējo Pļaviņu kultūras nama direktoru Vili Stakli malu malas izbraukājām, ļoti daudz ko redzējām.
Allaž visur esmu iesaistījusies — spēlēju teātri, kursos mācījos šūt, esmu bijusi tiesas piesēdētāja, arodbiedrības sekretāre. Vīrs nav īpaši sabiedrisks, toties katru svētdienu gāja slēpot. Kopā braucām uz teātriem, ekskursijās.
— Jūs aizvien esat sabiedrisks cilvēks?
— Tagad jau mani Pļaviņās pazīst kā līku veceni. Tomēr uz tautskolu gribas aiziet, man tur ļoti patīk. Edīte Kupča ir ļoti enerģiska vadītāja, rīko dažādas tikšanās.
Brāļus sien pie egles
— Vai ir laiks arī mazbērniem?
— Mēs labi saprotamies. Vienam vārdadiena, otram dzimšanas diena, un mazbērni vienmēr aicina: “Omīt, atbrauc!”.
Mazbērni īsteno manu sapni par izglītību. Viena mazmeita pašlaik mācās Vācijā, šogad beigs Teoloģijas fakultāti. Vecākā mazmeita Harita Strazdiņa ir māksliniece, beigusi Mākslas akadēmiju. Haritai patīk gleznot zirgus, viņai jau bijušas četras izstādes. Viena mazmeita dzied “Knīpās un knauķos”, tagad spēlē arī izrādē “Īkstīte” Dailes teātrī.
— Vai jūs saviem mazbērniem mēdzat teikt — kad es augu, tā nebija?
— Mēdzu gan, jo tagad bērni ir daudz izvēlīgāki, bet interesanti. Alda dēls, ejot uz eksāmenu mūzikas skolā, izveidojis modernu frizūru — gaisā slejas ar želeju ieveidots matu cekuls. Atnācis man saka: “Skolotājas komisijā tā smaidīja, laikam labi nospēlēju!”. Par tavu frizūru smaidīja — es saku. Puika strīdas, ka frizūrai neesot ne vainas, tāda mode. Beigās zvana skolotājai, interesējas par atzīmi un kā uzvarētājs paziņo: “Man ir deviņi, un ne jau par frizūru viņas smaidīja!”.
— Pati bērnībā bijāt čakla un paklausīga?
— Skolā labi mācījos, bet mēdzām arī blēņas sastrādāt. Allaž ar māsu četrus jaunākos brāļus dresējām. Man bija 12 gadu, kad piedzima jaunākie brāļi — dvīņi. Abām ar māsu bija jāauklē katrai savs. Piesējām pie egles, nolikām ēdamo un dzeramo, rotaļlietas un pašas aizgājām pie draudzenēm. Mamma pieķēra, no žagara mukdamas, pat zem gultas slēpāmies.
* * *
Pārkāpjot slieksnim, aizdomājos par sirsnību un mieru, kas valda šajās mājās Daugavas ielā. Arī par to, ka vajadzīga īpaša māka gaišumu saglabāt visu mūžu, bet vēl apbrīnojamāka ir spēja dot gaismu arī citiem. Cilvēki šo Vijas kundzes prasmi ir novērtējuši — pirms diviem gadiem par labo sirdi viņai akcijā “Labā zvaigzne” piešķirta labdares nozīmīte un Pateicības raksts.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Vija Strazdiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1922. gada 18. jūlijs, Rēzeknes rajona Bērzgale.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā — agronome.
ĢIMENE: vīrs Voldemārs, trīs dēli — Laimonis (57), Dainis (50), Aldis (44).
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
VAĻASPRIEKS: adīšana, tamborēšana, puķu audzēšana.
