Par vienu no labākajām skolotājām Aizkraukles rajonā šogad atzīta Mazzalves pamatskolas vēstures skolotāja Emīlija Varkale.
Par vienu no labākajām skolotājām Aizkraukles rajonā šogad atzīta Mazzalves pamatskolas vēstures skolotāja Emīlija Varkale. Šogad viņa svin nozīmīgu dzīves un darba jubileju, un viena no dāvanām ir arī “Hansabankas” piešķirtā naudas balva.
Šovasar Emīlija Varkale nosvinēja 65 gadu jubileju, bet ne mazāk ievērojams ir fakts, ka tieši pirms 40 gadiem viņa kopā ar Mazzalves pamatskolas audzēkņiem sāka pētīt pagasta un skolas vēsturi. Šogad skolas muzejs atzīts par labāko Aizkraukles rajona pamatskolu grupā. Skolotājai gan vislielākais gandarījums ir par to, ka Mazzalvē vienmēr bijuši bērni, kuriem interesē novadpētniecība.
Skolotājas sirdsdarbs
Par to, ka novadpētniecība ir skolotājas sirdsdarbs, liecina ne vien daudzo materiālu mapes un glīti iekārtotais skolas muzejs, bet arī degsme, ar kādu viņa runā par savu darbu un audzēkņiem. Tajā ir kas vairāk par prieku un mīlestību, arī lepnums par saviem bērniem un kopā paveikto.
Emīlijas Varkales dzimtā puse ir Viesīte, taču jau kopš 1960. gada viņa strādā par skolotāju Mazzalvē. Pēc vidusskolas bijusī pamatskolas direktore pierunājusi doties strādāt uz Mazzalvi, kur tobrīd vajadzēja skolotājas. Sākumā mācīta gan zīmēšana un rokdarbi, gan vadīts pionieru darbs.
Grib celt spēkstaciju
Pēc divu gadu skolotājas darba gaitām Emīlijas kundze nolēmusi mainīt nodarbošanos. “Tolaik cēla Pļaviņu hidroelektrostaciju, tur strādāja arī mana māsa Zenta,” atceras skolotāja. “Ciemojoties pie māsas, vēroju, cik draudzīgi cilvēki strādā, un arī man gribējās būt tur, redzēt, kā top celtne. Sakravāju mantas, atvadījos no kolēģiem un devos uz Jēkabpils izglītības pārvaldi pēc dokumentiem (tolaik Mazzalve vēl bija Jēkabpils rajonā — aut.).
Nodaļas vadītāja, mani uzklausījusi, teica: “Meitenīt, hesā bez tevis iztiks, tu esi vajadzīga skolā!”. Dokumentus man neizsniedza, tad spītīgi nolēmu — labi, strādāšu skolā līdz sirmam vecumam! Savu izvēli nekad neesmu nožēlojusi.”
Meita tāpat kā māte
Emīlijas kundze izaudzinājusi divus bērnus. Meita Solvita ir mājturības skolotāja Jēkabpils rajona Salas vidusskolā, dēls Sandris strādā Bauskas rajona Brunavā. Palīgs visos darbos allaž bijis arī vīrs Valdis, kurš nu jau aizsaulē.
Emīlijas kundze nekad nav spējusi nosēdēt bezdarbībā, un arī brīvie brīži allaž bijuši aizpildīti — audzējot puķes, fotografējot, gatavojot suvenīrus no bērza tāss. 26 gadi kopā ar vīru nodejoti deju kolektīvā, un viņa aizvien dzied Mazzalves pagasta jauktajā korī.
Saņemot ziņu par “Hansabankas” piešķirto balvu, skolotāju pārņēmušas divējādas jūtas: “Prieks un reizē arī tāda kā vainas apziņa — arī daudzi bērni būtu to pelnījuši. Mani allaž atbalstījuši arī citi kolēģi, viņiem un saviem audzēkņiem esmu īpašu pateicību parādā.
