Ir nedēļas, kuras aizvirpuļo viegli kā taureņi bezvēja dienā. Saplivina spārnus, mirkli pazib skatienam, un viss.
Ir nedēļas, kuras aizvirpuļo viegli kā taureņi bezvēja dienā. Saplivina spārnus, mirkli pazib skatienam, un viss. Pēc neilga laika jau vairs neatminies, ko īsti esi redzējis, ko darījis.
Pagājusī tāda nebija. To iezīmēja vairāki svarīgi notikumi. 7. novembrī apritēja tieši gads, kopš strādā Einara Repšes vadītā valdība. Par to, kāds bijis šis gads, pats vadonis runāt negrib. Īstais vērtēšanas posms esot četri gadi, un visu šo laiku premjera vadītā valdība arī nostrādāšot.
Galvenais, ko pirmo reizi esam piedzīvojuši atjaunotajā brīvvalstī — varas koncentrāciju vienas personas rokās. Patiesībā tauta tieši pēc tā arī ir noilgojusies, tāpēc nemaz neprotestē. Cita lieta — vai to var pieļaut demokrātiskā parlamentārā valstī, kur turklāt valda nevis viena partija, bet vairāku koalīcija.
Kopš teikšana ir “Jaunajam laikam”, iezīmējas arī krasa valdības dominante, proti, likumus pārsvarā ierosina nevis likumdevēja Saeima, bet gan izpildvara — valdība. Ja nebūtu prezidentes, varētu teikt, ka valstī visu nosaka Ministru kabinets. Saeima, deputāti, kurus esam ievēlējuši, pabīdīti maliņā. Daļai sabiedrības pret to nav nekādu iebildumu, jo, balsojot pēc partiju listēm, nav izdevies ievēlēt Saeimā sev tīkamus cilvēkus. Tad jau labāk lai rīkojas ministri.
Kāda tad ir mūsu valdība? Jautāt to pozīcijas partijām nebūtu objektīvi. Opozīcijā esošās Tautas saskaņas partijas deputāts Jānis Urbanovičs saka: “Valdība ir tāda, kāds ir Einars Repše, un lielākais valdības nopelns ir tas, ka tā ir…”. Jā, varēja arī nebūt, jo bija situācijas, kad tā balansēja kā dejotāja uz slikti nospriegotas un sakustinātas virves.
Lai atceramies kaut vai Pirmās partijas līdera Ērika Jēkabsona paziņojumu tūlīt pēc referenduma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai, ka Repšes diktatoriskā vadības stila dēļ darbs koalīcijā ar “Jauno laiku” nav iespējams. “Dūrienu mugurā” Repše tomēr izturēja, un šķietamie ienaidnieki salīga mieru. Taču — cik ilgi?
Gada laikā “Jaunajam laikam” nav veicies ar veselības ministriem. Vispirms Auders ar dubultsamaksas prasīšanu no pacientiem par operācijām. Tad Circene ar ginekoloģes praksē veiktajiem abortiem, kaut “Jaunais laiks” sludina kursu uz dzimstības pieaugumu. Pagalam neērts ministra portfelis.
Kad Repše kļuva par premjeru, viņš vicināja trīs galvenos lozungus: valsts budžetā papildus iegūt 400 miljonu latu, apkarojot kontrabandu, reformēt veselības aprūpes sistēmu un nodrošināt caurspīdīgu, godīgu, profesionālu valsts institūciju darbību, vēršoties pret kukuļņemšanu.
Kārtības medicīnā nav joprojām. 400 miljonu latu vietā papildus iegūta vien desmitā daļa — ap 40 miljoniem. Valsts institūcijās, izņemot daudzās atlaišanas, dižu pārmaiņu nav. Sabiedrībai nav arī pārliecības, ka atlaistie patiešām slikti strādājuši vai arī atbrīvoti tāpēc, ka vietā nāks “Jaunā laika” cilvēki.
Korupcijas novēršana — tas līdz šim ir visvairāk deklarētais sauklis. Taču patiesi lielas afēras nav atklātas, kaut gan pats Repše, pārņemot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju savā tiešajā pārraudzībā, paziņoja, ka tam nebūs jāķersta “blusas”, bet gan “haizivis”.
Skolotāji, mediķi, policisti, tiesu darbinieki — tie, kuriem šogad palielināja algas, valdību noteikti vērtēs pozitīvi, lai gan bija cerējuši uz lielāku pielikumu. Tāpat arī pensionāri un dažu pabalstu saņēmēji. Arī ministri, kuri paši sev algas trīskāršoja.
Vienīgi daudzu pašvaldību cerības sabruka kā ūdens izskalotas smilšu pilis. Arī Aizkraukles slimnīcas vēlme saņemt 40 tūkstošu latu rekonstrukcijai. “Staburags” pārcentās, paziņojot par to jau kā par notikušu faktu. Patiesībā iedots vien 5000 latu terapijas nodaļas remontdarbu projektēšanai. 41 tūkstoti latu attīrīšanas iekārtu būvei saņems Jaunjelgava, 24 tūkstošus remontam — Aizkraukles novada ģimnāzija, 15 tūkstošu latu — Odzienas pamatskola. Ne santīms nav piešķirts pansionātam un bērnunamam “Dzeguzīte”.
Bērnunama vajadzību ignorēšana iznāk gandrīz vai ar nodomu, jo nedēļas nogalē Latviju pāršalca vēsts: valdība pieņems lēmumu slēgt bērnunamus. Var jau populistiski paziņot zilus brīnumus, bet jādomā tomēr reāli. Nu nekad neadoptēs visus bērnunamu mazuļus! Un ko gan šie bērni darīs līdz tam, kamēr kāds izdomās viņus pieņemt citā ģimenē pašu zemē vai ārvalstīs?
Šobrīd bērnunams ir vienīgā vieta, kur paglābt bērnus no nelabvēlīgajām ģimenēm, uz laiku pārtraucot vecāku varu. Un šādu ģimeņu skaits nebūt nemazinās. Vispirms jāsakārto likumdošana, lai bērns, atņemts dzērāju ģimenei, uzreiz būtu brīvs un adoptējams. Paies daudzi gadi, kamēr valstī uzlabosies ekonomiskā situācija, samazināsies bezdarbs, alkoholisms, citas negācijas, nomainīsies paaudzes, izvirzot citādas dzīves prioritātes. Tad varbūt arī būsim gatavi atteikties no bērnunamiem, bet ne tagad.
Pagājušajā nedēļā Rīgā oficiāli atklāja Rātsnamu. Un laikam tikai jurģu eiforijā domes vadība paziņoja, ka lepnajā namā varēs brīvi nākt un iet jebkurš rīdzinieks. Nekā! Jau dažas dienas pēc tam, kad noplakušas šampanieša putas, dzirdam: Rātsnamā tālāk par priekštelpu nevienu nelaidīs. Uz otro stāvu un augstāk — tikai ar identifikācijas kartēm kā superslepenā zinātniskās pētniecības institūtā. Lai netraucē domniekiem! Šī vārda būtība — tautas kalps — laikam aizmirsta.
Līdzīga situācija pirms dažiem gadiem bija Aizkrauklē, kad pilsētas vadība no domes ēkas nolēma “izlikt” Nodarbinātības valsts dienesta vietējo nodaļu. Kā īsto iemeslu varbūt arī minēja citu, taču patiesībā gribēja, lai netraucētu bezdarbnieki, kuriem tur regulāri jānāk reģistrēties.
Domāju, katrs, kurš kaut reizi dziedājis vai dejojis lielajos Dziesmu svētkos, pagājušajā nedēļā jutās gandarīts: UNESCO mūsu Dziesmu svētkus ierakstījusi prestižajā radošā mantojuma sarakstā. Tātad esam radījuši vērtību, kurai lemta nemirstība. Un tas izdevies tik mazai valstij un tautai!
Nedēļai bija ļoti skumja izskaņa. Mana pirmā redaktora bēres. Par tādām saka — skaistas. Daudz pavadītāju, daudz ziedu un vainagu. Labs cilvēks aizgājis. Viņš nu dusēs zem Aizkraukles baltajiem bērziem. Cilvēks, kurš uzrakstījis unikālu sava kora vēsturi, tā arī nepaguva uzzināt, cik augsti pasaulē novērtēta mūsu koru kultūra.
