Ogres rajona Ikšķiles zemnieku saimniecības “Kalnanoras” īpašnieks Gints Rullis saka: “Augļkopība ir viena no Latvijas perspektīvajām nozarēm, jo cilvēki beidzot ir novērtējuši pašu mājās audzētos augļus un ogas.
Ogres rajona Ikšķiles zemnieku saimniecības “Kalnanoras” īpašnieks Gints Rullis saka: “Augļkopība ir viena no Latvijas perspektīvajām nozarēm, jo cilvēki beidzot ir novērtējuši pašu mājās audzētos augļus un ogas.”
Zemnieks bez lopiem?
“Kalnanorās” augļudārzu sāka veidot 1992. gadā, un tolaik saimnieks Gints Rullis Ogres rajonā bija pirmais lielāka augļudārza īpašnieks. Ruļļa kungs joko: “Laikam sāku to darīt pārāk agri. Citi zemnieki smējās — kas tas par saimnieku, kuram nav ne govju, ne labības lauku! Tolaik par subsīdijām pat nesapņoju. Pēdējos gados par jaunākajiem stādījumiem vismaz saņemu valsts atbalstu. Tagad tādu kā man un vēl lielāku dārzu Ogres rajonā ir diezgan daudz.”
Ik pēc 12 gadiem jauns dārzs
Ruļļa kungs desmit gados pierādījis, ka arī ar augļkopību zemnieks var dzīvot un pelnīt. “Lai saimniecība iztiktu tikai ar augļkopību, vajag vismaz piecus hektārus lielu ražojošu augļudārzu. Taču man apsaimniekošanā ir ap 17 hektāru zemes, no kuras desmit hektāru apstādīts lielākoties ar ābelēm, bumbierēm, ķiršiem un plūmēm,” saka “Kalnanoru” saimnieks.
Ikšķilieši pārdod gan augļus, gan arī stādus. “Kalnanorās” izvēlēta intensīvā ražošanas metode. Tas nozīmē, ka stādīti augļukoki, kuri ražot sāk jau pēc pāris gadiem. Eiropas valstīs uzskata, ka augļudārzs ražo 12 gadu: pirmos sešus gadus saimnieks atpelna dārza veidošanā ieguldīto naudu, nākamos sešus gūst peļņu, tad dārzs jāveido no jauna. Intensīvi ražojoša dārza veidošanai viena hektāra platībā nepieciešams ap 1200 pundurābeļu stādu.
Labākai ražai lauž zarus
Veidojot dārzu, svarīgi, lai vienlaikus ziedoši koki augtu blakus, jo tad mazāk problēmu ar miglošanu. Minerālmēslojumam Ruļļa kungs izmanto dārzkopības veikalos nopērkamo firmas “Kemira” mēslojumu. Veidojot ābelēm vainagu, saimnieks kokiem aizlauž zarus, lai tie augot liecas uz leju. Zarus var arī atsiet vai atspraust ar veļas knaģiem, metodes var būt dažādas. Šo darbiņu parasti veic ap ziedēšanas laiku līdz Jāņiem. Aizlaužot zarus, kokam aiztur spēku, un tas nestiepjas garumā, var iegūt labāku ražu, rudenī zari nelūst no augļu smaguma.
Gatavi lasīt puszaļus bumbierus
Šogad “Kalnanorās” novākts ap 50 tonnu augļu, bet vēl 30 tonnu palikušas nenovāktas. Tie ir kritušie augļi, kurus neuzlasa. Galvenā problēma šajā saimniecībā ir tā, ka nav pagraba augļu glabāšanai. Tāpēc saimnieks būtu priecīgs, ja varētu visu ražu uzreiz atdot kādam uzpircējam. Nauda būtu kabatā, un ne par ko vairs nebūtu jālauza galva. Tomēr tā nav. Pārdod vidēji 50—80 procentu novākto augļu, un noieta tirgus jāmeklē pašam.
Taču pieprasījums pēc vietējiem augļiem pēdējos gados arvien pieaug. “Tiklīdz ķirši, plūmes un bumbieri sāk nogatavoties, cilvēki jau paši brauc uz saimniecību. Nemaz sludinājumus avīzēs nav jāliek. Bumbierus cilvēki gatavi puszaļus raut no koka. Ķiršus uz tirgu nav jāved, tos pircēji nolasa dārzā,” saka Gints Rullis.
Kolonnu ābeles — skaistas, bet neizdevīgas
“Kalnanorās” mēģināts audzēt arī kolonnu ābeles. Tām ir tikai stumbrs ar nelielu lapotni, un āboli uz tā aug kā sīpoli virtenē. Izskatās visai interesanti. Tomēr “Kalnanorās” lielākā platībā kolonnu ābeles nav plānots stādīt, jo dēsti ir samērā dārgi. Vienā hektārā šādu kociņu vajag daudz vairāk nekā, piemēram, pundurābeļu. Kociņi bieži slimo, tāpēc, ja grib skaistus ābolus, tie bieži jāmiglo.
