Marijas Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolas jauniešu politklubs katru gadu organizē pasākumus Lāčplēša dienas atcerei.
Marijas Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolas jauniešu politklubs katru gadu organizē pasākumus Lāčplēša dienas atcerei. Viens no tādiem šogad bija ekskursija uz pulkveža Oskara Kalpaka dzimtajām mājām “Liepsalas” Madonas rajonā.
Daudzi domās — kas tad tur, parasts muzejs, bet nekā. Jau izkāpjot no autobusa, jutāmies tā, it kā būtu atbraukuši citā pasaulē. Muzejs ierīkots brīvā dabā, visapkārt lauki, sakopta Kalpaka dzimtā zeme. Pasakaina sajūta! Es domāju, ka Oskars Kalpaks ir pelnījis, lai viņu atcerētos un godinātu, jo mūsdienās reti kurš brīvprātīgais dotos brīvības cīņā, nebaidoties zaudēt dzīvību.
Domāju, visi zina, ka Oskars Kalpaks bija pirmās Latvijas armijas dibinātājs. Viņš bija īsts latviešu tautas patriots. Taču vai jūs zinājāt, ka Oskaram Kalpakam ļoti patika spēlēt vijoli? Zinājāt, ka Kalpaku ģimenē par godu vecākajam dēlam stādīja ozolu? Šo un daudz ko citu uzzināsiet, ja aizbrauksiet uz Kalpaka muzeju un paši visu apskatīsiet, izjutīsiet šīs vietas auru. Toreiz latviešu tautas spēks un sīkstums palīdzēja pārdzīvot nelaimes. Apbrīnojams ir entuziasms, kas staro no pēdējās Kalpaku dzimtas radinieces Ārijas Kalpaks—Grundmanes. Viņa tik saistoši un aizraujoši stāstīja par pagātnes notikumiem.
Uz viena no daudzajiem akmeņiem muzeja teritorijā izlasīju atziņu, kura spilgti palika atmiņā:
“Kur gūšu Latvijai spēku?
Pats viņas spēks, ja liksi.
Kā celšu Latvijas ēku?
Sirdi ja pamatā liksi.
Ziedošu sirdi es savu,
ziedodams uzvaru gūšu.
Tad līdz ar latviešu slavu
mirdzēsi saules mūžu!”
(A. Brigadere)
Dažas ekskursijas dalībnieku atziņas
“Skaista un sakopta vieta, kas iedvesmo, priecē un nomierina apmeklētāju.”
(Dace, 11. b klase)
“Man liels prieks, ka ir cilvēki, kuri cenšas saglabāt Latvijas vēsturi, jo “Liepsalās” būs lieliska izstāde ar nosaukumu “Latvijas vēstures ābece”.”
(Raimonds, 11. b klase)
“Man atmiņā paliks Zentas Mauriņas vārdi uz “Liepsalu” atziņu akmens: “Mēs dzīvojam, lai uzvarētu!”.”
(Ieva, 11. b klase)
