Latvijā nerimst diskusijas par celulozes rūpnīcas celtniecību Jēkabpils rajona Krustpils pagasta Ozolsalā. Vieni dibina organizāciju rūpnīcas projekta atbalstam, citi pret to iebilst.
Latvijā nerimst diskusijas par celulozes rūpnīcas celtniecību Jēkabpils rajona Krustpils pagasta Ozolsalā. Vieni dibina organizāciju rūpnīcas projekta atbalstam, citi pret to iebilst. Celulozes rūpnīca Latvijā ir jaunums, bet Somijā, kur darbojas 18 celulozes rūpnīcu, cilvēki to neuzskata par problēmu, bet vairāk gan par ieguvumu.
Valsts mugurkauls
Oktobrī Latvijas žurnālisti un vairāki zinātnieki devās uz Somiju, lai vērotu, kā tur darbojas celulozes rūpnīcas un ko par šīs nozares attīstību domā iedzīvotāji.
Mežs ir Somijas mugurkauls un valsts vērtību avots — apstiprina arī mežkopības departamenta pārstāvis Jauko Paloniemi. Mežs Somijā aizņem 23 miljonus hektāru jeb 76 procentus valsts teritorijas. Valstij pieder gandrīz 30 procentu meža, privātpersonām — 58, kompānijām — 8, kopienām — 5 procenti meža. Somijā ir apmēram
400 000 meža īpašnieku, tātad katram piektajam somam pieder mežs, vidēji 35 hektāri katram. Gadā meža saimnieks izcērt tikai pusotra, divus hektārus meža, un pēc kailcirtes tas atkal jāiestāda. Ik gadu valstī iestāda 100 tūkstošu hektāru meža.
Maksā par koku saudzēšanu
Īpaši izstrādāta programma “Metso” paredz vairot meža bioloģisko daudzveidību gan komerciāli izstrādājamos, gan citos mežos. Projekta īstenošanai piešķirta nauda no valsts budžeta. Valdība maksā meža īpašniekiem, lai viņi kādu objektu neaizskar, piemēram, ja izcērtamajā meža platībā ir dižkoks, meža īpašnieks saņem noteiktu summu, lai to nenocirstu un saudzētu. Aizsargājamā meža platības Somijā ir vislielākās Eiropā, bet tās lielākoties ir valsts ziemeļos. Lai gan Somijā nav likuma par obligātu meža sertifikāciju, brīvprātīgi sertificēti 95 procenti meža.
Tāpat kā citās ziemeļu valstīs, Somijā mežā jebkurš var lasīt ogas, sēnes, celt teltis.
Viena pie otras
Ceturto daļu valsts eksporta Somijā veido mežizstrādes produkcija. Pirms simt gadiem izveda galvenokārt apaļkokus, bet tagad — papīru, mēbeles un citu no koksnes gatavotu produkciju. Neapstrādātu koksni eksportē ļoti maz, galvenokārt uz Zviedriju, pārējo pārstrādā tepat.
Valstī darbojas 18 celulozes un 40 papīra ražošanas rūpnīcu. Lielākā Somijas ezera — Saimas — krastos uzceltas četras celulozes rūpnīcas, viena no tām Krievijas teritorijā, Svetogorskā. Somijā 30 kilometru rādiusā ir trīs lielas celulozes rūpnīcas — Jautseno, Lopenratā un Imatrā, apmēram tikpat jaudīgas, kā paredzēts būvēt Ozolsalā.
Ražo simt gadu
Jautseno uzcelta viena no lielākajām un veiksmīgākajām celulozes rūpnīcām pasaulē “Metsa Botnia”. Jautseno celulozi ražo jau gandrīz simt gadu. Rūpnīca celta 1908. gadā, tā ir piektā rūpnīca šajā vietā. Rūpnīcā “Metsa Botnia” rekonstrukcija pēdējoreiz sākta 1997. gadā, un darbi turpinās arī pašlaik.
Rūpnīcas jauda ir 600 000 tonnu celulozes gadā, pārstrādājot 3,6 miljonus kubikmetru koksnes. Te izmanto tikai skujkoku koksni, trešdaļu koku rūpnīcai piegādā pa dzelzceļu, tikpat ar autotransportu un ar plostiem vai kuģiem.
Ražojot celulozi, iegūst pusotru reizi vairāk enerģijas nekā rūpnīca spēj izmantot, tāpēc siltumu piegādā Jautseno iedzīvotājiem. Arī elektroenerģiju pārdod elektrotīkliem. Rūpnīcas vajadzībām uz vietas ražo arī skābekli.
Alga par izglītību un pieredzi
“Metsa Botnia” strādā 250 darbinieku, no tiem apmēram 40 ir administrācija. Arī plānotajā rūpnīcā Ozolsalā paredzēts nodarbināt ap 350 cilvēku. Somijā strādājošajiem nepieciešama vismaz arodskolas izglītība. Darbiniekus izglīto arī rūpnīcā, apmācība ilgst trīs gadus. Rūpnīcas viceprezidents Risto Joronens atklāj, ka daudziem darbiniekiem, kuriem pāri 50 un kuri rūpnīcā strādā jau ilgus gadus, izglītība nav pietiekama, bet viņiem ir pieredze, līdz ar to arī laba alga.
Samaksa par darbu rūpnīcā ir ļoti dažāda. Rūpnīcā strādājošie saņem 13,5 eiro stundā. Vienkāršs rūpnīcas strādnieks pelna apmēram 12 000 eiro gadā (bez nodokļu atrēķināšanas), biroja sekretāre — ap 30 000 eiro. Valstī izstrādāta progresīva nodokļu politika — jo vairāk pelni, jo lielākus nodokļus maksā. Tie, kuri pelna mazāk, iedzīvotāju ienākuma nodokli maksā 30 procentu apmērā, pieaugot algai, nodokļa likme paaugstinās līdz pat 70 procentiem.
Labuma vairāk kā problēmu
“Jautseno celulozes rūpnīca ir otrs lielākais darba devējs pēc pašvaldības, kura nodrošina labi apmaksātas darbavietas,” atzīst Jautseno mērs Juhani Rautamā. “Ir arī dažas problēmas, bet labuma krietni vairāk, tāpēc esam apmierināti.”
Kā lielāko ieguvumu pašvaldības pārstāvji min nodokļus, kurus pašvaldības budžetā maksā rūpnīca — piecus miljonus eiro gadā. Tikpat lielā pilsētā kā Aizkraukle, kur dzīvo 11 000 iedzīvotāju, pašvaldības budžets ir 50 miljonu eiro. Aizkraukles gada budžets ir Ls 2,6 miljoni. Arī uzņēmuma ienākuma nodokli ieskaita tās pašvaldības budžetā, kuras teritorijā rūpnīca darbojas. Tādējādi pašvaldības budžets lielā mērā atkarīgs no celulozes ražotājiem, un pašvaldība allaž izjūt, cik labs vai slikts bijis gads celulozes ražotājiem, jo tas ietekmē pašvaldības rocību.
Ieguvums ir arī rūpnīcas investīcijas ceļu sakārtošanā, iedzīvotāji izmanto rūpnīcā saražoto siltumu. Pluss ir arī tas, ka slavenās celulozes ražotnes vieta padara atpazīstamu pašvaldības vārdu.
Pašvaldības pārstāvji uzsver, ka sliktā ir daudz mazāk nekā labā. Slikti ir tas, ka rūpnieciskie objekti aizņem pievilcīgāko krasta daļu un rada neērtības tuvumā dzīvojošajiem. Lai gan laikā, kad rūpnīcu cēla, nevienas ēkas tuvumā nebija, mājas būvētas vēlāk. Mīnuss ir kravas transporta plūsma, smakas un trokšņi. Agrāk tie traucēja vairāk, tagad smakas jūtamas tikai rūpnīcas teritorijā, trokšņi — puskilometra attālumā. Tātad, ja dzīvojamās mājas ir vairāk nekā puskilometra attālumā no rūpnīcas, smakas un trokšņi netraucē. Turklāt smaku jūt, tikai apturot rūpnīcas darbību, strādājot tās neizdalās.
Tīrumi līdzās ražotnei
Jautājām, vai nav pasliktinājusies iedzīvotāju veselība? Šādam apgalvojumam pierādījumu neesot. Rūpnīcā darbojas veselības dienests, rūpīgi pārbaudot darbinieku veselību, reizi trijos gados notiek detalizētas veselības pārbaudes.
Arī avārijas un nelaimes gadījumi rūpnīcas darbā neesot pieredzēti.
Pašvaldības pārstāvis, kurš ir arī zemnieks, bilst — nav nekādu ierobežojumu nodarboties arī ar bioloģisko lauksaimniecību. Tuvākā lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir triju kilometru attālumā no rūpnīcas.
Divi profesionāli zvejnieki
Trīs pilsētas, kuru teritorijā Saimas ezera krastos ir celulozes rūpnīcas, sadarbojas un regulāri veic vides pētījumus. Gaisā, ūdenī un augsnē piesārņojuma rādītāji ir daudz zemāki, nekā pieļauj stingrās Eiropas Savienības vides prasības. Ūdens kvalitāte Saimas ezerā manāmi uzlabojusies, kopš uzbūvētas jaunās attīrīšanas iekārtas.
Gan Jautseno, gan Imatras iedzīvotāji apliecināja — agrāk, kad notekūdeņus ievadīja “pa taisno”, bija problēmas. Tagad ezerā var gan peldēties, gan zvejot zivis un tās ēst. Jautseno ir tikai divi profesionāli zvejnieki, kuri ar šo nodarbi pelna naudu, daudzi makšķerē savam priekam. Arī latviešiem bija noorganizēta makšķerēšana, bet lomu gan neizdevās izvilkt. Šķiet, vainojams vēsais laiks, un vēlējums “ne asakas” piepildījās tiešā nozīmē — latvieši neko vairāk par nosalušu degunu neieguva.
Dzeramo ūdeni nav jāvāra
Rūpnīca ražošanai ņem ūdeni no Saimas ezera, bet pirms izmantošanas to attīra. Modernās attīrīšanas iekārtas ir jaudīgas, atpakaļ ezerā ūdens nonāk daudz tīrāks. Ūdens ņemšanas un novadīšanas vietas ir līdzās.
Jautseno iedzīvotāji neizmanto dzeramo ūdeni no Saimas ezera, bet gan no citas ūdenskrātuves pilsētas ziemeļu pusē. Pašvaldības pārstāvji skaidro, ka ūdens apgādes sistēma būvēta pirms 50 gadiem, un tolaik Saimas ezerā ūdens bija netīrs. Nākotnē paredzēts būvēt jaunu dzeramā ūdens apgādes sistēmu, ņemot ūdeni no pazemes. Pēdējos simt gados Somijā gan neesot bijis tādas situācijas, ka dzeramo ūdeni, arī to, kuru iegūst virszemē, pirms dzeršanas būtu jānovāra.
Hloru neizmanto
Jautseno celulozes rūpnīcas “Metsa Botnia” viceprezidents Risto Joronens saka: “Mācāmies un apgūstam jauno. Nākamā rūpnīca būs vēl modernāka.”
Somijas Vides ministrijas speciālists Marku Hietamaki stāsta, ka vides speciālisti rūpnīcu apmeklējot apmēram reizi mēnesī un nepārtraukti kontrolējot. Rūpnīcas administrācija uzsver — vides lietās esam pilnīgi atklāti, neko neslēpjam.
Nevienā celulozes rūpnīcā Somijā koksnes balināšanai neizmanto hloru. “Celulozi var balināt arī citos veidos, protams, var rasties problēmas, bet tās ir salīdzinoši nenozīmīgas,” atzina Hietamaki kungs. “Hlora gāze gan ir aktīvs un spēcīgi balinošs līdzeklis, bet, tā kā hloram ir graujošas sekas, no tā jāatsakās.” Videi draudzīgāka ir ozonēšana, tomēr Latvijā, tāpat kā vairumā rūpnīcu Somijā, izmantošot balināšanu ar hlora dioksīdu — tā ir lētāk un celuloze kvalitatīvāka. Hlora dioksīda reakcijas rezultātā šajā savienojumā iesaistās skābeklis, kuru satur hlora dioksīds.
(Nobeigums nākamajā numurā.
