Aizkraukles virsmežniecības virsmežzinis Ilmārs Gūtmanis jau vairākus gadus rudens sākumā kopā ar paziņām un bijušajiem studiju biedriem brauc uz Volgas lejteci makšķerēt.
Aizkraukles virsmežniecības virsmežzinis Ilmārs Gūtmanis jau vairākus gadus rudens sākumā kopā ar paziņām un bijušajiem studiju biedriem brauc uz Volgas lejteci makšķerēt. Tur, upes deltā, var vilkt gluži vai neticamus lomus un izbaudīt vienkāršo krievu cilvēku viesmīlību.
Meklē lielākas zivis
–– Vai makšķerēšana ir jūsu vaļasprieks kopš bērnības?
–– Jā. Skolas laikā dzīvoju netālu no Iecavas upītes. Bieži devāmies turp makšķerēt. Lomi nebija nekādi lielie, reizēm pa prāvākam asarim, kādai līdaciņai. Biežāk iznāca tikai kaķim. Toties makšķerēšana kļuvusi par vaļasprieku, jo pie ūdeņiem zūd ikdienas stress, arī nogurums.
–– Vai Latvijas ūdeņos vairs neķeras, ja braucat izmēģināt laimi Krievijā?
–– Zivis mīt arī mūsu pašu upēs, taču Krievijā var makšķerēt nesalīdzināmi intensīvāk, vilkt lielākas zivis nekā te. Man pat grūti nosaukt vietas Latvijā, kur ķeras tikpat labi. Ja nu vienīgi karpu dīķos. Tur var mest makšķeri un vilkt lomus bez apstājas.
Salās mīt savvaļas govis
–– Kur tieši makšķerējāt?
–– Volgas deltā, lejpus Astrahaņas, uz Kaspijas jūras pusi. Tur lielā, plašā upe sadalās daudzās mazākās, gluži kā kokam saknes. Neskaitāmas salas mijas ar attekām, kuras platumā līdzinās Daugavai augšpus Pļaviņu spēkstacijas, un tādām mazākām upītēm kā Mēmele un Susēja. Volgā ir tik ātra straume, ka līdz viduklim iebridušu cilvēku pat no kājām gāž, bet mazajās attekās straume ir salīdzinoši neliela un makšķerēšanas iespējas daudz labākas. Vienīgi atsvari jālieto krietni lielāki nekā Latvijas ūdeņos un par pludiņu labāk aizmirst, jo no tā straumes dēļ tāpat nav nekādas jēgas.
Salu labirintā nezinātājs var pat apmaldīties, bet vietējiem tur ganās savvaļas lopu ganāmpulki. Kādai saimniecei, ar kuru iepazināmies pērn, kādā no šīm salām ganījās ap 90 govju un 50 zirgu. Viņa gan precīzi nezināja, cik dzīvnieku īsti viņai ir un kurā vietā, taču no salas aizmukt lopi nevar.
Pie pašas Kaspijas jūras ir arī savvaļas lotosa rezervāts. Tie līdzīgi mūsu ūdensrozēm, vien lapas daudz lielākas, sarkanie ziedi slejas krietni virs ūdens. Tur gan makšķerēt nedrīkst, toties var aizbraukt un baudīt neaizmirstamus mirkļus, kamēr, izslēgtu motoru, tikai stumjamās kārts dzīta, laiva slīd gar krāšņajām savvaļas ziedu plantācijām.
Pārsteidz viesmīlība
–– Saka –– uz Krievijas robežas bieži gadoties dažādas ķibeles?
–– Tā nav taisnība. Ne pirmajā, nedz otrajā braucienā nekādas aizķeršanās nebija. Drīzāk ilgāka gaidīšana ir atceļā, kad formalitātes jākārto ar Latvijas robežsargiem. Viņi rūpīgi pārbauda, vai bagāžā nav mantas, kuras ievest aizliegts. Ja Krievijas robežsargi redz, ka brauc makšķernieki, pavaicā tik brauciena galamērķi, bet atceļā noteikti painteresējas, kā veicies.
–– Un ceļā? Līdz Astrahaņai taču jāmēro vairāk nekā 2500 kilometru!
–– Arī ceļā nebija nekādu problēmu, kā dažkārt mēdz stāstīt. Cilvēki ir ļoti viesmīlīgi un izpalīdzīgi. Nekur citur tādu viesmīlību neesmu izjutis. Ja esi apstājies ceļmalā, lai pavaicātu kādam virzienu, piestāj arī citi. Redz, ka svešas valsts numuri, un labprāt izstāsta, kur un kā jābrauc, gatavi vai pie rokas aizvest. Reiz Astrahaņā naktī nedaudz apmaldījāmies. Braucām pa kādu šķietami lielāku ceļu, bet kāds no aizmugures signalizēja ar gaismām. Bija mazliet bail svešā nezināmā vietā apstāties, taču sekotājs brauca kilometriem nopakaļ. Beidzot nokļuvām strupceļā, un sekotājs piebrauca klāt un teica: “Es taču redzēju, ka braucat nepareizi! Kāpēc tūlīt neapstājāties?”. Šis vīrs mūs izveda no Astrahaņas un parādīja pareizo virzienu.
Tur uz lielceļiem ir ļoti daudz milicijas posteņu, līdzīgi tiem, kādu nojauca pie Aizkraukles dzelzceļa stacijas. Atšķirība tā, ka tur šī sistēma darbojas nevainojami. Uz ceļiem pat ir barjeras un nevar izbraukt, ja neesi apstājies. Taču miliči, noskaidrojuši, kas mēs tādi, laipni novēl laimīgu ceļu un tradicionālo: “Ne asakas!”.
Mīts par Krievijas ceļiem
–– Vai ciemati, kuriem braucāt garām, ievērojami atšķiras no mums pierastās ainas?
–– Ļoti atšķiras. Un viesmīlība nav vienīgā atšķirība. Cilvēki laukos dzīvo ļoti trūcīgi. Mums pašiem Latgalē, piebraucot pie Krievijas robežas, mājiņas kļūst līdzīgas tām, kuras var redzēt turienes sādžās. Aiz robežas tās ir vēl trūcīgākas. Vien Piemaskavā dzīves līmenis augstāks. Brīžiem pat grūti noteikt, no kāda materiāla mājiņas celtas. Izskatījās, ka mēsli sajaukti ar māliem, jo koku maz, vieni krūmi. Nevar saprast, ar ko viņi ziemā kurina, kad sals sasniedz 30 grādu.
–– Krievijā lielākā problēma esot slikti ceļi.
–– Tas ir mīts. Slikts ceļš bija pašā Latvijas pierobežā. Tālāk lielceļi taisni kā stīgas un laba asfalta klāti. Vienīgi naktī grūtāk braukt, jo īsti nezini, cik tālu tāds ceļš stiepjas, vai nebūs kāda līkuma. Taču taisnie posmi stiepjas desmitiem kilometru. Protams, ja nobrauc no lielceļa, var gadīties dažādas problēmas. Tur augsne ļoti mālaina. Sādžās varēja redzēt, ka mazākajās ieliņās iebrauktas dziļas grambas. Iespējams, lietus laikā tur var pabraukt tikai ar traktoriem. Mēs bijām sausā laikā, un problēmu nebija. Pērn braucām augustā, šogad septembra beigās, oktobra sākumā. Vietējie apgalvo, ka labāk ķeroties rudenī, taču mēs par kādu nedēļu bijām nokavējuši īsto copes laiku.
Nolīgst pavadoņus
–– Vai tādēļ palikāt bez loma?
–– Nē. Vairāk ķērās plēsoņas –– asari, līdakas un mežavimbas, mazāk karpas, sazāni.
–– Makšķerējāt no laivas?
–– Pirmajā dienā, kamēr nolīgām laivas un pavadoņus, mēģinājām arī no krasta. Ja nopērk degvielu, pavadonis par pieciem latiem gatavs vizināt visu dienu un atklāt labākās copes vietas. Parasti laivā ir pavadonis un divi makšķernieki. Arī pašam nav nemaz tik grūti iepazīt Volgas attekas. Visai viegli nojaust, kur bedrēs slēpjas strīpainie asari, bet mežavimbu pulcēšanās vietas nodod kaiju bari. Arī pēc krasta izliekumiem var noteikt, kur ir karpas un sazāni.
Asari lec pakaļ
–– Ko ķērāt?
— Kā iemērc makšķeri ūdenī, mazās zivtiņas (Gūtmaņa kungs smaidot gan ar rokām rāda teju pusmetru garu zivi –– aut.) tūlīt klāt un var vilkt bez apstājas. Pludiņu nevajag. Piesien auklai atsvaru, āķi ar ēsmu un pludini pa straumi, kad aukla sāk raustīties, var piecirst, un zivs rokā. Bijām paņēmuši līdzi sliekas. Vietējie šādu ēsmu neizmanto, tāpēc ķērās fantastiski. Viņi parasti lieto dažādus vizuļus. Bieži vien nav pat ne kāta, ne spoles. Piesien tik smagāku vizuli auklas galā, pāris reižu savicina un met. Arī ārā velk tāpat ar rokām. Gandrīz katrā metienā kāda zivs.
–– Kā veicās pašiem?
–– Asari un līdakas ķērās bez mitas. Bija pat gadījumi, kad no ūdens izvilktai gumijas zivtiņai pakaļ lēca bariņš asaru. Kāds no kolēģiem pirmajā dienā izveda krastā gandrīz maisu asaru. Gandrīz nezinājām, kur zivis likt. Vēlāk visas mazās tūliņ laidām atpakaļ. Ņēmām tikai lielākās –– asarus no puskilograma un līdakas –– divus un trīs kilogramus svarā. Līdakas ēsmas ziņā nebija izvēlīgas. Tvēra gandrīz jebkuru gar ūdenszālēm vilktu vizuli. Mazo līdaciņu nebija. Pašu lielāko līdaku nevarējām izvilkt, jo nebija līdzi uztveramā tīkliņa. Tā gan vairāk līdzinājās baļķim, nevis zivij, noteikti bija vismaz Latvijas rekordlīdakas svarā. Visas noķertās zivis nav iespējams apēst. Arī atvest neko lielu nevar. Mēģinājām līdakas sālīt. Pāris muciņu atvedām. Ja zivis iemērc ļoti stiprā sālsūdenī vai pārber ar sāli pirksta biezumā, tās nebojājas. Vienīgi, lai sagatavotu ēšanai, nākas ilgi mērcēt, līdz sāls izšķīst.
Nokavē nedēļu
–– Kā ar samiem un lielajām karpām? Volgā dzīvojot milzīgi eksemplāri.
–– Mēģinājām ķert arī tās. Izcili lielas karpas negadījās. Pārsvarā tādas ap diviem, trijiem kilogramiem. Vietējie zināja stāstīt, ka lielās karpas ķērušās pirms nedēļas. Lai makšķerētu samus, būtu jādarbojas lielākoties naktī. Tomēr jau pirmajā dienā noķērām vairākus ūsaiņus. Lielākais gan bija tikai sešus kilogramus smags. Ar makšķeri tādu grūti izvilkt. Bija vismaz divdesmit minūšu jācīnās. Mūs pārsteidza kāds puišeļu bariņš. Zēni varēja būt kādas 3. klases skolēni. No rīta, pienākot pie upes, redzējām, ka viņi jau izvilkuši ļoti lielu samu, krietnam vīram līdz krūtīm. Grūti pateikt, kā šo zivi bija izdevies izmakšķerēt.
Par ikriem dzīvoklis
–– Volga slavena arī ar storēm.
–– Šīs zivis ķert nedrīkst. Vietējie stāstīja, ka stores ķerot ar tīkliem melno ikru dēļ. Pavasaros, kad nārsta laiks, no Maskavas pat sūtot papildus milicijas vienības, lai notvertu maluzvejniekus. Kontrolējot ne tikai upes, bet arī ceļus. Sodi ir ļoti lieli, var pat ieslodzīt cietumā. Ja maluzvejniekam izdevies noķert vienu milzu zivi, iegūt pāris spaiņu ikru un tos pārdot, par iegūto naudu varot nopirkt dzīvokli Astrahaņā vai jaunu žiguli. Vietējie ikrus tirgo par 80 dolāriem kilogramā.
Čūska lien laivā
–– Vai netraucēja laika apstākļi, odi?
–– Laiks bija lielisks. Nebija ne lāsītes lietus, arī vējš nepūta pārāk stipri. Pērn gan nācās ciest no odiem, kuri bija milzīgos daudzumos, pat ķīmiskie līdzekļi spēja palīdzēt tikai pāris minūšu. Tad bija jāsmidzina no jauna. Šogad nebija gandrīz neviena oda. Čūsku gan bija milzum daudz, galvenokārt zalkši. Čūskas peldēja klāt un mēģināja līst laivā. Arī krūmos to bija ļoti daudz. Nācās šos rāpuļus nedaudz pārmācīt ar makšķerkātu, tad peldēja prom. Bija arī vairākas nezināmas čūskas. Taču nedzirdējām runas, ka te būtu indīgas čūskas un kāds sakosts.
–– Kā ar sadzīves apstākļiem?
–– Lai būtu lētāk, dzīvojām teltīs. Ja naudas kā spaļu, var dzīvot arī atpūtas bāzēs. Tur ir viss iespējamais serviss, par diennakti jāmaksā 40 līdz 50 ASV dolāru. Iepazināmies ar vairākiem vietējiem mežsargiem. Viņi mūs uzņēma ļoti laipni. Pirms prombraukšanas pat galdu saklāja, sažāvēja mūsu lomus, vēl pašu ķertās zivis iedeva līdzi. Apbrīnojama viesmīlība. Apmainījāmies adresēm.
Interesē alga
–– Kas visvairāk interesēja vietējos?
–– Dzīves apstākļi Latvijā. Vēl vaicāja, cik pelnām. Brīnījās par mūsu mežsargu un zivju inspektoru algām. Mums pašiem gan tās šķiet pieticīgas, bet viņiem –– milzīgas. Cilvēki tur dzīvo ļoti nabadzīgi. Reti kurš algu saņem laikus. Zeme ir auglīga, visapkārt plešas labības, arbūzu un meloņu lauki, taču ar lauksaimniecību daudz nopelnīt nevar. Daļa cilvēku iztiku pelna, ķerot zandartus. Uzpircēji par šīm zivīm maksā 60 santīmu par kilogramu.
Palīdz apakšpulkvedis
–– Braucāt ar automašīnām. Kā var salabot kādu braucamā vainu?
–– Bez problēmām var salabot riepas un Krievijā ražotās automašīnas. Ar rietumu automašīnu remontu ir problēmas. Šoreiz gan ķibeles negadījās, bet pagājušajā gadā “Volkswagen” busiņam niķojās aizdedzes sistēma. Servisā gan noteica, kurš bloks bojāts, tomēr rezerves daļu viņiem nebija. Mums ieteica vērsties pie kāda vīra, apakšpulkveža, kurš labojot pat lidmašīnu elektroiekārtas. Viņš izpētīja sistēmu un pielāgoja žiguļa rezerves daļas. Laimīgi atbraucām mājās.
–– Vai brauciens ir dārgs?
–– Nē. To var atļauties katrs vidusmēra makšķernieks. Ar tūrisma firmu starpniecību var nokārtot Krievijas vīzu un apdrošināšanu. Tas maksā apmēram 25 latus, bet vienam busiņam degviela –– ap 100 latu. Vēl 17 latu maksā automašīnas apdrošināšana. Degviela un pārtika tur ir vismaz uz pusi lētāka nekā pie mums. Krievijā, protams, ēdām zivis. Visi, kam stāstu, gatavi braukt.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ilmārs Gūtmanis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1957. gada 31. decembris, Ogre.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultāte.
IEŅEMAMAIS AMATS: Aizkraukles virsmežniecības virsmežzinis.
ĢIMENE: sieva Mārīte, dēli Gatis un Edgars.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
VAĻASPRIEKS: medības, makšķerēšana.
