Svētdien, Dvēseļu dienā, katoļu baznīca pieminēja visus ticīgos mirušos un aicināja tos garā “pacelties pāri zemes lietām un satikties ar triumfējošo baznīcu”.
Svētdien, Dvēseļu dienā, katoļu baznīca pieminēja visus ticīgos mirušos un aicināja tos garā “pacelties pāri zemes lietām un satikties ar triumfējošo baznīcu, svētajiem mūžībā, aicināja arī sadzirdēt šķīstītavas cietēju balsis un ar lūgšanām palīdzēt īsināt viņu sāpju laiku”.
Dvēseļu dienā draudzes dzied rekviēmu, baznīcu ērģelnieki ar koriem svinīgi izpilda mises par mirušajiem un citus atbilstošus dziedājumus. Rekviēmu dziedot, piemin visus ticīgos mirušos, baznīcās un kapsētās iededz sveces.
Rēzeknes—Aglonas diecēzes Daugavpils dekanāta dekāns Aleksandrs Madelāns skaidro, ka sveču dedzināšana Dvēseļu dienā tomēr nav saistāma ar svecīšu vakariem, kam nav garīgas izcelsmes. 19. gadsimta pirmajā pusē Prūsijas ķeizars Fridrihs Vilhelms III izdeva dekrētu par svecīšu dedzināšanu, un cilvēki to sāka darīt arī kapsētās, tādējādi radās tradīcija evaņģēliski luteriskajā baznīcā, ka, tāpat kā katoļiem 2. novembrī, ir Dvēseļu diena. Luterāņi pēdējo novembra svētdienu sauc par Mūžības dienu, kurā luterāņu baznīca aicina iedegt svecītes.
Tas, ka svecīšu vakari ik gadu daudzviet notiek septembrī vai oktobrī, saistīts ar bijušajiem padomju laikiem.
