Novembrī kristīgā pasaule gatavojas visu ticīgo mirušo piemiņas dienai vai, kā tautā mēdz saukt, Dvēseļu dienai.
Novembrī kristīgā pasaule gatavojas visu ticīgo mirušo piemiņas dienai vai, kā tautā mēdz saukt, Dvēseļu dienai.
Šīs piemiņas dienas jēgu labi izsaka vārdi: “Pēc tam, kad Baznīca kā laipna un gādīga māte ir nosvinējusi to savu bērnu piemiņu, kas jau iegājuši debesu svētlaimē, viņa grib ar savu spēcīgo aizlūgumu pie sava Kunga un līgavaiņa Kristus atbalstīt visas tās dvēseles, kas vēl cieš šķīstīšanas ugunīs, lai pēc iespējas drīzāk tiktu uzņemtas debesu kopībā.”
Saistībā ar 2000 gadu senu kristiešu tradīciju ticīgā tauta 2. novembrī lūdz par mirušo cilvēku dvēselēm, izlūdzot tām mūžīgo mieru un mūžīgo dzīvi Dieva valstībā. Šī diena mums liek daudz ko pārdomāt un daudz lūgties.
Liecība par lūgšanas lielo nozīmi, sevišķi lūdzoties par mirušajiem, atrodama jau Vecās Derības un Svēto rakstu grāmatās. Otrajā Makabiešu grāmatā stāsta, ka jūdu tautas vadonis Jūda Makabietis savāca ap 2000 sudraba drahmu, aizsūtīja tās uz Vecās Derības svētvietu Jeruzālemi upura salikšanai par karā kritušajiem un to grēkiem (2. Mak. 12:43—45). Ticīgie jau pirms Kristus atnākšanas ticēja tam, ka, saliekot lūgšanas upuri Dievam, mirušie varēja saņemt grēku piedošanu.
Jūdas Makabieša ziedojumu upurim par mirušiem nevarēja sūtīt par ellē esošām dvēselēm, kurām vairs nevar palīdzēt. Tas bija domāts arī par svēto dvēselēm, kuras tikai gaidīja uzņemšanu debesīs un kurām nekāda palīdzība nebija vajadzīga. Upuris varēja būt vienīgi par tādām dvēselēm, kuras būs debesīs, bet pagaidām tiek aizturētas līdz paredzētā soda izciešanai.
Līdzīgi kā Vecās Derības ticīgie arī Jaunās Derības kristieši tic tam, ka jālūdzas par mirušajiem, sevišķi par tām mirušo dvēselēm, kuras ir šķīstītavā. Šo lūgšanas nepieciešamību par mirušo dvēselēm saskatām jau pirmo kristiešu dzīvē, īpaši Romas katakombās vēl tagad redzam uz sienām uzrakstītas lūgšanas par mirušajiem, kuras skaitīja pirmo gadsimtu kristieši.
Kāds cits piemērs no agrīnās kristietības ir svētā Augustīna stāsts par viņa mātes, svētās Monikas, sacīto: “Apglabājiet manu miesu, kur jūs gribat; tikai vienu lūdzu no jums, lai pie Kunga altāra jūs mani pieminētu.” Kā redzam, kristieši gadsimtiem ilgi tic lūgšanai piemītošām spējām izlīgt no Dieva svētību un žēlastību cilvēka miesas un īpaši dvēseles vajadzībām.
Šodienas modernizētajā pasaulē cilvēka prāts liekas esam pārblīvēts ar visādām laicīgām problēmām, kur lūgšanai nav atlicis vietas. Dzīvē gadās kāds kritisks brīdis, kurā cilvēkam rodas vēlēšanās pabūt vientulībā, bet lūgšanu arī šādos brīžos neuzskata par ko svarīgu. Bieži bailes, nezināšana un nepamatoti aizspriedumi ir tie, kuri cilvēku virza tālāk no domas par lūgšanu.
Šim piemēram no mūsu sabiedrības dzīves nav jābūt par šķērsli problēmas nerisināšanai. Lūgšana ir saruna, līdzīgi kā daudzas no mūsu sarunām ar mums tuviem un dārgiem cilvēkiem. Vienīgi lūgšanas atšķirība no parastās sarunas ir tā, ka mēs lūdzoties dievbijīgi sarunājamies ar pašu Dievu. Lūdzoties cilvēkam ir dāvāta lieliska iespēja sevi labāk iepazīt, saskatot sevī tās garīgās nepilnības, kuras vien Dievs spēj pilnveidot. Māte Terēze no Kalkutas par lūgšanas lielo nozīmi cilvēka dzīvē reiz mācīja: “Izmainiet savas sirdis… Nav iespējama atgriešanās bez izmainītas sirds: vietas maiņa nelīdzēs. Īstais lēmums ir izmainīt savu sirdi. Un kā lai to izmaina? Lūdzot!”.
Dārgie tautieši, brāļi un māsas Kristū, vēlos iedrošināt jūs izmantot novembri, lūdzoties ne tikai par savām laicīgajām vajadzībām, bet arī par visiem mirušajiem. Vienosimies kopējās lūgšanās, pieminot savus mirušos aizgājējus, novēlot viņu dvēseles Dieva neizmērojamai žēlastībai, lai Dievs mirušiem dāvā mūžīgo dzīvi Debesu valstībā!
