Koknesieši Gunta un Jānis Kirovāni atzīst, ka pēc vairākkārtējiem Vācijas saimniecību apmeklējumiem gūta atziņa — paši esam gana gudri.
Koknesieši Gunta un Jānis Kirovāni atzīst, ka pēc vairākkārtējiem Vācijas saimniecību apmeklējumiem gūta atziņa — paši esam gana gudri. Redzot, kā saimnieko ārzemēs, un apzinoties, ka arī paši visu darām pareizi, strādāt ir daudz vieglāk.
Skatās un salīdzina
Gunta Kirovāne ir viena no 60 Aizkraukles rajona lauksaimniekiem, kuri devās uz ārzemēm saistībā ar Kokneses pagasta un Vācijas pilsētas Vitingenas pārrobežu projektu.
Gunta pirmo reizi uz Vāciju brauca strādāt 1995. gadā: “Jau pēc pirmā brauciena skaidri sapratām, kā no kolhozu saimniekošanas principiem virzīties uz organizētu ražošanu. Var teikt, ka jau tobrīd sākās mūsu ceļš uz Eiropas Savienību. Vācijā strādāju algotu darbu lauku saimniecībās, taču vienlaikus mācījos un guvu pieredzi, kā tālāk darboties Latvijā. Skatījos, salīdzināju, kā strādā viņi un kā mēs. Zvanīju vīram, stāstīju, ko interesantu esmu atklājusi, rakstīju vēstules, daudz fotografēju. Meklējot saimniecības, izvēlējos tieši cūkkopību, jo šajā nozarē strādājām arī paši. Biju mazjaudas kautuvē, kādu tagad esam uzbūvējuši arī mēs.”
Kad Kirovāni domāja par savas kautuves būvēšanu, Gunta un Jānis ilgi pētīja Vācijā tapušās fotogrāfijas. Jānis saka: “Toreiz mums daudzas prasības šajā nozarē likās nepieņemamas un neizpildāmas, taču attēlos redzēju, ka Vācijā tā ir ikdiena, un tā būs arī pie mums. Nu tas ir noticis.”
Izlasīt — labi, redzēt — vēl labāk
Vācija nav vienīgā valsts, uz kuru Kirovāni braukuši mācīties lauku gudrības. Jānis bijis arī Holandē un Polijā. Ārzemēs gūtās pieredzes dēļ saimniekot ir daudz vieglāk. Prasības, kuras tagad kļūst par normu, iepazītas jau agrāk, izvērtētas un pieņemtas.
Jānis stāsta: “Ir dažas praktiskas lietas, kuras tiešām esam pārņēmuši no vāciešiem. Piemēram, jau sen fermā ierīkojām sistēmu, kas cūkām ļauj jebkurā laikā piekļūt svaigam un tīram dzeramajam ūdenim. Tagad Latvijā tā ir obligāta prasība. Taču svarīgāka par praktiskajām lietām ir gūtā pieredze un sapratne. Var jau simtām reižu lasīt par to, kā viss notiek citur. Taču svarīgāk redzēt pašam.”
Latvieši nav nejēgas
Gunta piebilst:
— Visas gūtās zināšanas un prasmes ir ļoti vērtīgas un noderīgas, taču jāatzīst, ka latviešu zemnieki nav nejēgas. Vācijā zemnieks tikai ar, sēj un novāc ražu. Ja salūst tehnika vai gadās kāda cita ķibele, latviešu zemnieks pats salabos traktoru vai tiks galā ar citām saimnieciskām problēmām. Vācijā aicina palīgā dažādus servisus.
Arī mēs pamazām līdz tam nonāksim, varbūt tā pat būs labāk. Tad zemniekam vairs nebūs jālauza galva par šādām nebūšanām, viņš mierīgi varēs turpināt iesākto. Vienīgi, kad kļūsim tik turīgi, ka varēsim samaksāt par servisa pakalpojumiem?
