Rudens ir laiks, kad lauku ļaudis cenšas izvērtēt vasaras devumu, lemj, kā dzīvot un ko darīt nākamajā gadā.
Rudens ir laiks, kad lauku ļaudis cenšas izvērtēt vasaras devumu, lemj, kā dzīvot un ko darīt nākamajā gadā. Taču pagājušajā nedēļā dažs zemes kopējs valdības nenoteiktības dēļ iemantoja ne vienu vien sirmu matu, jo tā sprieda par papildu finansējuma sadali, tostarp arī par naudas piešķiršanu lauksaimniekiem.
Tā kā budžeta ieņēmumi palielinās, Finanšu ministrija cer papildus iekasēt deviņus miljonus latu. Vēl nedēļas sākumā valdība bija gatava šo naudu tērēt visam kam, tikai ne kompensācijām lauksaimniekiem par lietavu radītajiem zaudējumiem. Tas nozīmētu, ka daudzas saimniecības, nespējot atmaksāt banku kredītus, nonāktu līdz bankrotam. Cerot uz labu ražu, daudzi zemnieki bija nopirkuši jaunu tehniku, aizņēmušies naudu sēklas, degvielas un minerālmēslu iegādei. Nu nauda jāatdod.
Tomēr nedēļas otrajā pusē situācija mainījās ja nu ne gluži pēc burvju mājiena, tad visnotaļ strauji gan. Koalīcijas frakciju vadītāji bez strīdiem spēja vienoties, ka no papildus naudas piecus miljonus latu tomēr varētu atvēlēt lietavu radīto zaudējumu kompensācijai, savukārt divus miljonus –– valsts investīcijām pašvaldību sāktajos projektos. Cerams, solītā nauda neizčibēs kā rudenīgā salna saules staros.
Valdība no budžeta ieņēmumu palielinājuma deviņiem miljoniem vienu jau paspējusi rezervēt –– neizdarības un aizmāršības dēļ šīs summas pietrūkst nākamgad paredzētajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un tas draud ar pamatīgu skandālu.
Nespējot atzīt savas kļūdas, „Jaunais laiks” jau sameklējis potenciālo grēkāzi –– Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdi Arni Cimdaru. Viņa „nolaidība” pamanīta pēc tam, kad atklājies, ka naudas nākamā gada budžetā nav ne Eiropas Parlamenta vēlēšanām, ne arī vēlētāju reģistram.
Rīkojoties pēc principa, ka vārna vārnai acī neknābj, „Jaunā laika” varasvīri jau paziņojuši, ka Centrālā vēlēšanu komisija ir viena no retajām iestādēm, kurā nav nomainīts vadītājs, tāpēc, lūk, tāds misēklis. Aizmāršu „birka” gan šoreiz pienākas nevis Arnim Cimdaram, bet gan tieslietu un iekšlietu ministriem un darbiniekiem, kuriem bija jāgādā par to, lai pieņemtu likumus, kas reglamentētu šīs vēlēšanas.
Tikai pēc tam Centrālā vēlēšanu komisija ir tiesīga pieprasīt finansējumu. Pretējā gadījumā „Jaunā laika” deputāti, kuri tagad dedzīgi aizstāv no pašu vidus izraudzītos tieslietu ministru Aivaru Aksenoku un iekšlietu ministru Māri Gulbi, vienbalsīgi apgalvotu, ka Cimdars rīkojies pretlikumīgi, prasot naudu, kuras piešķiršanu neparedz likumdošana. Cimdaru aizstāv arī Valsts prezidente. Viņa uzskata, ka „Jaunā laika” apvainojumi ir nevietā un valdībai steigšus jāatrod trūkstošā naudassumma, lai Latvija neiekultos kārtējā starptautiskajā skandālā.
Partijai „Jaunais laiks” nepatīkami jaunumi arī ostu lietās. Saeimas Tautsaimniecības komisija piekritusi opozīcijas priekšlikumam, ka Rīgas ostas valdes priekšsēdētāju būtu jāieceļ valdei, balsojot atklāti, bez valdības apstiprinājuma. Atbalstu neguva arī priekšlikums, ka valsts pārstāvjiem Rīgas un Ventspils ostu valdēs jābūt pārsvarā pār pašvaldību pārstāvjiem. Līdz ar to „Jaunā laika” bīdītie grozījumi ostu likumā izgāzušies.
Iespējams, šādu Tautsaimniecības komisijas lēmumu sekmēja Ventspils mēra un Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētāja Aivara Lemberga, kurš piedalījās šajā sēdē, viedoklis. Lembergs uzskata, ka jezga ap ostu likumu radīta pieredzes trūkuma dēļ, kā arī tāpēc, ka „Jaunais laiks” pārāk kāri cenšas iegūt jaunus ietekmīgus amatus. „Jaunā laika” politiķi vēl nav paspējuši sarūpēt sev kapitālu un mēģina iekļūt visos iespējamajos amatos. Ja neizdodas, cenšas tos radīt no jauna.
Saeimas deputātu prātus pagājušajā nedēļā sāka nodarbināt kāds visnotaļ svarīgs dokuments –– entuziastu grupas izstrādātais ētikas kodekss, kurš reglamentēs, ko drīkst un ko nedrīkst darīt Saeimas deputāts. Iespējams, ja šādu ētikas kodeksu pieņems, vairs neredzēsim deputātus uz Saeimas namu nākam šortos, pietrūks nu jau tik ierastās apsaukāšanās, pikanto izteicienu un personisko apvainojumu, snaušanas un sarunāšanās Saeimas plenārsēžu zālē. Varbūt nekas īpašs arī nenotiks, un ķīviņiem un pļāpāšanai pa vidu atskanēs vien pieklājības frāze: „Piedodiet, cienījamie kolēģi!”.
Nebūtu slikti, ja deputātiem būtu jāatsakās no sava statusa par vēlētājiem doto solījumu nepildīšanu, jo šāda rīcība uzskatāma par ētisku. Vienīgi tad nāktos sagaidīt milzīgu deputātu kadru mainību, biežas valdības maiņas un citas nebūšanas, jo ne velti saka –– kur sākas politika, beidzas morāle un ētika.
Pirms ķerties pie pašu labā toņa rokasgrāmatas iztirzāšanas, Saeimas deputāti paspējuši ierobežot masu mediju tiesības iegūt informāciju par sabiedriskajās organizācijās notiekošo. Biedrību un nodibinājumu likumā apzināti nav iekļauta sadaļa par atklātumu, kura ļāva šo organizāciju kopsapulcēs būt klāt žurnālistiem un izlasīt amatpersonu pieņemtos lēmumus.
Šo likuma īpatnību skaidro ar komercnoslēpumiem, kuri varētu rasties biedrību saimnieciskajā darbībā, līdz ar to žurnālistiem neesot ko meklēt ne ārstu, ne makšķernieku, nedz kādā citā biedrībā.
Tieši sabiedriskajām organizācijām ir liela loma demokrātiskā sabiedrībā. Ne velti daudzas no tām darbojas politikā, viņu viedokli ņem vērā pie varas esošie. Tāpēc sabiedrībai ir svarīgi uzzināt, ko lemj tie, kuru domās ieklausās.
Iespējams, šādas likuma redakcijas pieņemšana ir mēģinājums aizsargāties no ceturtās varas. Ja tā, varam sagaidīt arī citus likumus, kuri mēģinās ierobežot žurnālistu darbu. Tālu jau nemaz nav jāmeklē. Krimināllikuma 271. pantā amatpersonu cieņa un gods vērtēti augstāk par pārējo valsts iedzīvotāju godu un cieņu. Varbūt šī likuma norma pieņemta ar nodomu, lai cilvēki, baidoties no barga soda, atturētos kritizēt valsts amatpersonas. Ja dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, ierēdņiem jāpieņem kritika un jābūt gataviem sniegt paskaidrojumus.
