20. gadsimta divdesmitajos gados ‘Latvijas zilās’ šķirnes govis mūsu valstī bija visai izplatītas, bet vēlāk pamazām izzuda.
20. gadsimta divdesmitajos gados ‘Latvijas zilās’ šķirnes govis mūsu valstī bija visai izplatītas, bet vēlāk pamazām izzuda. Nu atkal latvieši zilpelēkās ragaines ceļ godā. Dažas šīs šķirnes pārstāves ir arī Aizkraukles rajonā.
Mute sausa runājot
Vienu zilās šķirnes pārstāvi, divgadīgo teli Ventu, varēja apskatīt lauksaimniecības izstādē Rāmavā. Interese par dzīvnieku bija ļoti liela, un tās īpašniekiem, zinātniskā lauksaimniecības žurnāla “Agrarius” galvenajam redaktoram Ivanam Griņevičam un zooinženierim Vilnim Madžulim, bija sausa mute, stāstot par ‘Latvijas zilajiem’ lopiem.
Ivans Griņevičs stāsta:
— Žurnālam pieder trīs teles un divi buļļi, visi ganās kādas saimniecības pļavās Ogres rajona Rembates pagastā. Par šiem lopiem bijām dzirdējuši ļoti pretrunīgus viedokļus — govis var būt tikai dekoratīvs elements saimniecībā, nevis labs piena un gaļas ieguves avots. Bijām dzirdējuši runas, ka šī šķirne gandrīz izmirusi. Nolēmām informāciju pārbaudīt un organizējām ekspedīciju pa visu Latviju, lai atrastu ‘Latvijas zilos’ lopus.
Oficiāli piecsimt, neoficiāli — divreiz vairāk
Secinājām, ka Latvijā šādi lopi ir. Oficiāli reģistrēts ap 500, bet patiesībā ir ap tūkstoti. Tikai lielākā daļa dzīvnieku reģistrēti kā citu šķirņu pārstāvji. Kārtība tāda: ja govs bijusi melnraiba, bet bullis — ‘Latvijas zilās’ šķirnes, šādā savienībā dzimušu teļu reģistrē pēc mātes, līdz ar to zilpelēks telēns reģistrā pieteikts kā melnraibās šķirnes pārstāvis.
Pēdējā laikā gan oficiāli reģistrēto ‘Latvijas zilo’ kļūst arvien vairāk. Varbūt tāpēc, ka lopkopjiem nu ir iespēja saņemt subsīdijas par šķirnes saglabāšanu. Pierādījies arī, ka, labi kopjot, šīs šķirnes dzīvnieki dod daudz piena un ir piemēroti nobarošanai gaļas iegūšanai.
Rekordiste dzīvo Latgalē
Zinu ‘Latvijas zilās’ govis, kuras dod ap septiņām tonnām piena gadā. Daugavpils rajona Laucesē ir viena rekordiste, kuras izslaukums ir pat 8,5 tonnas. Labi barojot un kopjot buļļus, viņu dzīvsvars sasniedz pat 700 kilogramu, un, vērtējot pēc eksterjera, šie lopi pārspēj pat melnraibās šķirnes dzīvniekus.
Žurnāla “Agrarius” galvenais redaktors stāsta, ka veikuši pētījumu par dzīvnieku izturību un slimību uzņēmību. Divi ganāmpulka buļļi visu ziemu pavadīja zem klajas debess Rīgas zoodārza filiālē Kalvenē. Viņiem bija uzbūvēta tikai neliela nojume, kur patverties no sniega un lietus. Dzīvnieki pārziemoja bez problēmām, pierādot, ka šajā ziņā neatpaliek no ‘Herefordes’ vai ‘Šarolē’ šķirnes pārstāvjiem.
Apsēklotāji negrib sadarboties
Galvenā problēma, ar kādu žurnāla darbinieki saskārās, strādājot pie šī projekta, ir dzīvnieku skaita pavairošana. Griņeviča kungs atzīst: “Mākslīgās apsēklošanas stacijām piedāvājām mūsu buļļa spermu, taču neviens, izņemot Siguldas staciju, sadarboties negribēja. Izskaidrojums pavisam vienkāršs — šīs iestādes saņem subsīdijas par pavairojamo materiālu, kurš ievests no ārzemēm. Mēs domājam, ka ažiotāžu par ‘Latvijas zilās’ šķirnes zemo kvalitāti un izzušanu rada tie, kuri ieved dzīvniekus un spermu no ārzemēm. Viņi vienkārši baidās, ka ‘Latvijas zilā’ varētu izkonkurēt melnraibās šķirnes piena devējas.”
Apraksta lugā
Pēc žurnāla veiktās ekspedīcijas un pētījumiem tomēr izdarīts kāds secinājums. Cilvēki, kuriem pieder šīs šķirnes dzīvnieki, novērtē viņu lieliskās īpašības. To pierāda arī tas, ka žurnāls, sākot šo darbu, gribēja iegādāties ‘Latvijas zilās’ šķirnes telītes, bet neviens nevēlējās tās pārdot. Tikai ar lielām grūtībām “Agrarius” nopircis 13 mēnešu vecu bullīti, ar kuru viss arī sācies.
Žurnāla “Agrarius” darbinieki ar ‘Latvijas zilo’ šķirni saista arī kādu visai romantisku faktu. Viņi uzskata, ka šīs šķirnes atjaunošanas iedvesmotājs bijis dramaturgs Gunārs Priede, kurš 1972. gadā uzrakstītajā lugā “Zilā” pirmo reizi padomju literatūrā minējis zilās govis.
Iespējams, tāpēc Latvijas brūno lopu vidū pamanīja sirmas krāsas govslopus un arī bulli Lordu, kurš piederēja kādai saimniecei Valmieras rajona Kocēnos. Šī buļļa māti Lāsi uzskatīja par tīršķirnes ‘Latvijas zilo’ govi. Viņas desmit telītes izplatīja visā Latvijā, bet Lordu nodēvēja par Zilo valmierieti, un viņš kļuva par pirmo ‘Latvijas zilo’ vaislas bulli.
Pieticīgas, pacietīgas un mīlīgas
Mūsdienās vairāk zilo lopu ir Liepājas un Ventspils pusē, bet ražīgākās govis mīt Balvu un Daugavpils rajonā.
Aizkraukles rajonā viena no retajām saimniecībām, kurā ir ‘Latvijas zilās’ šķirnes dzīvnieki, ir Bebru pagasta zemnieku saimniecībā “Grīvas”, kas pieder Lonijai Grīnai. Vairāk nekā divdesmit lopu lielajā ganāmpulkā trešā daļa ir ‘Latvijas zilās’ šķirnes. “Grīvās” šie lopi iegādāti spmēram pirms desmit gadiem, un saimniece atzīst, ka govis tiešām ir labas piena devējas. Dienā no vienas gotiņas var izslaukt ap 20 litru piena. ‘Latvijas zilās’ ir pieticīgas, pacietīgas un mīlīgas. Dzīvnieki reģistrēti ganāmpulku reģistrā, un saimniece paralēli subsīdijām par pārraudzībā esošām govīm saņem arī valsts atbalstu par šķirnes saglabāšanu.
***
Turpinot popularizēt ‘Latvijas zilo’ šķirni kā vienu no mūsu valsts lopkopības raksturīgajiem un vēsturiskajiem elementiem, žurnāls “Agrarius” materiālus par to apkopojis grāmatā. Drīz to izdos.
