Koknesietis privātuzņēmējs Ernests Skopāns, kura ikdiena saistīta ar darbošanos graudu pārstrādes biznesā, vaļasbrīžos labprāt ņem rokās videokameru.
Koknesietis privātuzņēmējs Ernests Skopāns, kura ikdiena saistīta ar darbošanos graudu pārstrādes biznesā, vaļasbrīžos labprāt ņem rokās videokameru. Tad top jaukas un interesantas filmas par notikumiem un vietējiem cilvēkiem. Skopāna kungs filmē jau vairāk nekā 30 gadu un par uzņemtajām filmām ieguvis ne vienu vien atzinību.
Sāk ar fotografēšanu
–– Kā sākāt nodarboties ar filmēšanu?
–– Piecdesmitajos gados es, tāpat kā vairums cilvēku, aizrāvos ar fotografēšanu. Rocība nebija liela, nevarēju iegādāties pietiekami labu kameru.
Ar amatierkino sāku nodarboties, mācoties Lauksaimniecības akadēmijas pēdējā kursā. Tolaik Latvijā jau bija ļoti spēcīgi attīstīta kinoamatieru biedrība. Tās dalībnieki ieguva pirmās vietas Padomju Savienības mēroga skatēs, bija arī iespēja braukt uz ārzemēm.
Pamudina kino rādīšana
–– Vai arī jūs ar savām filmām piedalījāties skatēs?
–– Protams. Tolaik bija labi izstrādāta sistēma: rajona līmenis, tālāk zonas –– trīs, četri rajoni kopā, varēja nokļūt līdz republikas finālam, kur par uzvaru piešķīra gandrīz metru augstu kausu. Man paveicās. Ļoti īsā laikā izdevās gūt panākumus un atzinību.
–– Kas jūs uz to pamudināja?
–– Man gribējās notikumus fiksēt kustībā. Gan tos, kas notika paša ģimenē, gan arī sporta sacensībās un pašdarbības pasākumos. Var būt, ka pievērsties filmēšanai pamudināja arī iespēja pašam demonstrēt filmas. Mans brālis brauca uz klubiem ar pārvietojamo kinoaparātu un demonstrēja filmas. Es mācījos tikai piektajā klasē, kad patstāvīgi brāļa vietā rādīju kino, ja viņš bija kopā ar draugiem. Ja nejauši pārtrūka filma, to ātri bija jācenšas salīmēt. Tolaik gūtais priekšstats par kino man ļauj jau iztēlē redzēt, kāda filma būs uz ekrāna.
Mācās no kļūdām
–– Kāda bija jūsu pirmā kinokamera?
–– Studiju gados man pašam savas kinokameras vēl nebija. Pirmo iegādājos tikai tad, kad sāku strādāt. Tā bija „Krasnogorsk” markas kamera, kurā izmantoja 16 milimetru platu filmu. Amatierkino jomā mani vienmēr ļoti atbalstījušas darbavietas, kurās strādāju.
–– Vai bija iespēja mācīties no profesionāļiem?
–– Jā. Kinoamatieru biedrība katru vasaru rīkoja seminārus vairāku nedēļu garumā. Tos vadīja profesionāli kinooperatori, muzikologi, scenāristi. Arī rajona un augstāka līmeņa skatēs katru filmu rūpīgi analizēja. Pateica, kas izdarīts pareizi, bet kas nē. Vai veiksmīgi ierunāts teksts, piemeklēta mūzika. Es biju ļoti cītīgs skolēns. Pierakstīju un vēlāk analizēju ne tikai komentārus par paša uzņemtajām filmām, bet arī par citu lentēm. Tā bija ļoti laba skola. Semināros pieradināja rakstīt scenārijus filmas idejai, uzņemšanai un pat montāžai.
Aktiera atzinība
–– Kura filma guvusi vislielāko atzinību?
— 1976. gadā uzņemtā lente „Pārestība”. Rīdzinieki bija pārsteigti, ka puisis no laukiem tik neilgā laikā spējis gūt panākumus un izkonkurēt pieredzējušus filmu veidotājus. Šī septiņas minūtes garā filma republikas konkursā ieguva visaugstāko atzinību. Tā veltīta dabas aizsardzībai, problēmām, ja nemākulīgi iejaucas dabas norisēs. Filmā ir daudz tuvplānu un montāžu. Piemēram, meža skudru dzīve vai sienāža darbošanās ar zāles stiebriņu. Tam pretstatā ir neapdomīga ķimikāliju lietošana. Strādājot pie šīs lentes, bija nofilmēts 40 minūšu garš materiāls, taču parādīti tikai labākie kadri.
Esmu saņēmis arī 1. Vissavienības lauksaimnieku pašdarbības festivāla laureāta zelta medaļu.
Piedalīšanās konkursos ir stimuls censties nākamreiz uzņemt un samontēt vēl labāku filmu. Ne vienmēr tas izdodas, taču gandarījums, redzot, ka skatītājam filma patīk, ir vienmēr.
Par mani kā par kinoamatieri savlaik uzņēma pat vienu Latvijas kinohronikas žurnālu.
–– Kuru no saņemtajām balvām vērtējat visaugstāk?
–– Pēc filmas „Pārestība” noskatīšanās savu portretu ar novēlējumu man atsūtīja aktieris Kārlis Sebris: „Cienījamais draugs! Esmu Jūsu veidotās „Pārestības” varā. Patiesi lielisks darbs! No visas sirds vēlu Jums panākumus dzīvē, darbā un kino laukā! Jūsu Kārlis Sebris.” Tie ir vārdi, kuri teikti no sirds, un tā ir visaugstākā atzinība.
Pielabinās ar pelēm
— Ko izdarīt visgrūtāk –– nofilmēt vai apstrādāt jau uzfilmēto materiālu?
–– Tehniski vissarežģītāk sinhronizēt skaņu ar attēlu, sevišķi tad, ja runātājs jāfilmē tuvplānā. Visai grūti panākt, lai lūpu kustības sakristu ar dzirdamo tekstu. Tagad, izmantojot video un digitālās tehnikas iespējas, šādas problēmas vairs nerodas, jo skaņu un attēlu vai ierakstīt vienlaikus.
Amatieru filmas nebija garas. Optimālais ilgums –– 12 minūšu. Protams, ir situācijas, kad arī filmēšana ļoti sarežģīta. Filmējot lenti „Neparastā draudzība”, nācās krietni nopūlēties, lai nofilmētu ūdru, kurš ir ļoti uzmanīgs un piesardzīgs dzīvnieks. Ķērām pat peles, lai viņam pielabinātos.
— Kurš no filmas tapšanas posmiem šķiet pats interesantākais?
–– Sākumā ir interesanti izdomāt filmas scenāriju, iztēloties, kā viss izskatīsies. Tad uzrakstīt plānu, kā ideju realizēt. Es izvēlos tikai tās tēmas, kuras labi pārzinu. Pretējā gadījumā var nepamanīt svarīgus sīkumus, un filma no tā var zaudēt. Ļoti aizraujošs ir arī montāžas process, kad vislabākie kadri jāspēj savienot tā, lai veidotos interesants stāsts. Arī mūzikas piemeklēšana ir aizraujoša. Divām filmām mūzika pat rakstīta speciāli. To veica Rēzeknes mūzikas skolas pedagogi.
Filmē pazīstamus cilvēkus
–– Ko filmējat visbiežāk?
–– Cilvēkus, kuru vidū dzīvoju un strādāju. Šādus sižetus sūtīju arī Latvijas televīzijai. Savlaik tos demonstrēt bija ļoti populāri.
Apkārt ir tik daudz labu lietu vai arī liela ļaunuma, kurš ikdienas steigā paslīd garām nepamanīts. Vajag tikai šīs lietas ieraudzīt, un nemaz nevajag doties tālos ceļojumos, lai gūtu visdažādākās emocijas un pastāstītu par tām citiem.
–– Cik ilgs laiks nepieciešams no idejas rašanās brīža līdz mirklim, kad filma redzama uz ekrāna?
–– Dokumentālās filmas var uzņemt visai ātri. To sižeti nav sarežģīti, vajag tikai izvēlēties vietu un notikumu, filmēt un pēc tam samontēt kadrus vēlamajā secībā. Grūtāk ir ar filmām, kurām jāraksta scenārijs. Darbs pie šādas filmas parasti ilgst apmēram pusgadu. Ilgāks laiks nepieciešamas, kamēr izdodas nofilmēt dzīvniekus, kuri jāpieradina pie operatora klātbūtnes.
Video paver jaunas iespējas
— Tehnoloģijas attīstās, un filmēšana, izmantojot kinolentes, jau pieder pagātnei. Kā izjutāt pāreju uz video un digitālajām tehnoloģijām?
–– Videokameras ieviesa daudz izmaiņu un ievērojami atviegloja darbu. Jau tūlīt pēc filmēšanas var izvēlēties labākos kadrus un sākt montāžu, bez kuras tomēr nevar iztikt. Mazliet pat žēl, ka vairs nav sarežģīto tehnisko problēmu.
–– Vai vienmēr nepieciešama ļoti laba kamera?
–– Tā tas ir. Kameras kvalitātei, filmējot video, ir pat lielāka nozīme, nekā uzņemot ar filmu kameru. Ja attēls nav ass, ja nevar ātri pāriet no tuvplāna uz vidējo plānu vai kopplānu, šī kamera neder.
–– Kādas filmas vairāk filmējat ar videokameru?
–– Dokumentālās. Filmēju Kokneses pašdarbnieku koncertturnejas ārzemēs, notikumus pagasta dzīvē, arī jubilejas, ģimenes svinības, piemēram, kāzas. Pēc spēles filmām vairs nav pieprasījuma. Nav vairs arī konkursu, kuros amatieri varētu piedalīties. Nepatīk, ja videofilmu izmanto tikai parastam dokumentālam atstāstījumam.
Dāvina skatītājiem
–– Kas tagad ir jūsu mērķis?
–– Uzņemto videofilmu padarīt pēc iespējas skatāmāku. Lai tā būtu interesanta un aktuāla ne tikai tūlīt pēc uzņemšanas, bet arī pēc vairākiem gadiem. Tā ir lieliska iespēja izmantot jauno tehnoloģiju piedāvātās iespējas. Nesen biju Norvēģijā. Tur filmēto materiālu papildināju ar citu operatoru uzņemtajiem kadriem, iekļaujot savā filmā daudz papildus informācijas. Līdz ar to filmas radītais efekts ir daudzkārt lielāks. Daudzi, ar kuriem bijām kopā šajā braucienā, brīnījās, kurā vietā un laikā esmu filmējis šos kadrus. Kaut vai skatu, kur lācis klauvē pie loga. Tā ir montāžas radītā priekšrocība, kura paplašina redzējumu.
Es nevienu filmu neesmu uzņēmis naudas dēļ, tāpēc ar tīru sirdsapziņu varu izmantot pat televīzijā demonstrētus kadrus. Ar filmu uzņemšanu un montāžu nevēlos pelnīt, bet gan gribu citiem darīt labu, sagādājot daudz pozitīvu emociju. Savas filmas esmu dāvinājis Kokneses bibliotēkai, lai tās varētu redzēt katrs interesents.
–– Cik filmu esat uzņēmis?
–– Vairākus simtus filmu kinolentēs un pāri par 100 videofilmu.
–– Vai arī videofilmu uzņemšana ir dārgs vaļasprieks?
–– Jā. Grūti tikt līdzi jaunākajām tehnoloģijām, jo sākotnēji šīs kameras maksā ļoti dārgi. Laba videokamera maksā ap piecsimt latu, bet moderna digitālā kamera profesionāļiem, piemēram, tāda, ar kādu Tomass Cīrulis filmē Kristera Serģa gaitas motokrosa trasēs, jau krietni pāri diviem tūkstošiem latu. Arī datortehnika filmu apstrādei maksā ļoti dārgi. Var jau darboties arī ar lētāku tehniku.
Ar kameru nedrīkst „šaudīt”
–– Ko jūs ieteiktu tiem, kuri tikai vēlas sākt nodarboties ar filmēšanu?
–– Mēģināt rast iespēju mācīties, kā to darīt pareizi. Nav svarīgi nofilmēt ļoti daudz, jo tas tikai apgrūtina montēšanu. Svarīgākais –– pirms sākts filmēt, saprast, ko vēlies uzņemt un parādīt citiem. Bez montēšanas neviens sižets nav pilnīgs, lai tas būtu interesants arī pēc desmit gadiem. Var skatīties nemontētu materiālu, pasmieties par muļķīgām sejas izteiksmēm, bet līdz ar to šī filma beidz eksistēt, jo otrreiz to diezin vai kāds vēlēsies skatīties. Ar kameru nevar „šaudīt” uz visām pusēm un tvert nepiedienīgu glāzīšu cilāšanu. Filmēšana, tāpat kā fotografēšana, saistīta ar lielu atbildību par darbu, kuru dari. Par sekām, kuras uzņemtais materiāls var radīt tagad un nākotnē.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ernests Skopāns.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1938. gada 22. marts, Gulbene.
NODARBOŠANĀS: strādā privātbiznesā. SIA „Velēna” līdzīpašnieks.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Latvijas lauksaimniecības akadēmija, Agronomijas fakultāte.
ĢIMENE: precējies, divi bērni, trīs mazbērni.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
VAĻASPRIEKS: filmēšana, sports.
