Nedēļa aizvēlās kā bezveidīga mīksta bumba, ietīdama rudens miglas vālos gan rītus, gan vakarus.
Nedēļa aizvēlās kā bezveidīga mīksta bumba, ietīdama rudens miglas vālos gan rītus, gan vakarus. Daudzus cilvēkus šāds laiks nomāc, rada skumjas un depresiju. Bet man patīk. Ar visu oranžo, dzelteno, sarkano un pelēko krāsu gammu dabā un dzīvē. Ar lietu, kas ilgi negrib rimt, un saules acumirkļiem aiz loga.
Dienas, kuras nule aizvadījām, valsts un manā dzīvē bija ļoti nozīmīgas pirms 15 gadiem. Te es domāju Latvijas Tautas frontes dibināšanas 15. gadadienu. Atceros vārdos neizsakāmo saviļņojumu, kad Mežaparka Lielajā estrādē rudens dzestrumā asarām acīs kaismīgi dziedājām latviešu dziesmas. Ievai Akuraterei sākot smeldzīgo lūgšanu “Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai!”, cilvēku tūkstošus pārņēma nekad neizjusta vienotība un pārliecība, ka mēs atkal būsim brīvi.
8. un 9. oktobrī piedalījos Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā, kurā bija ap tūkstoš delegātu. To dienu runas nav aizmirstamas nekad. Kad mūsdienu jaunieši reizēm jautā, lai pastāstu, kā tas toreiz bija, nezinu pat, kā to pateikt. Īsti var saprast tikai tie, kuri paši toreiz bija cieši līdzās patiesībā jaunas valsts tapšanai. Daudzi saka: esam vīlušies, mēs cerējām uz citādu Latviju. Varbūt. Taču nevar vilties idejā, kurai bija lemts piepildījums.
Rudenī mēs kā peles alā velkam mājās kaut ko ziemā uz zoba liekamu. No liela saimniecības lauka, mazdārziņa vai tirgus plača. Tāda mūsu mentalitāte, un nekādi lielveikali, kur augu gadu visu var nopirkt, no latvieša būtības šo dabisko dziņu gādāt krājumus neiznīdēs.
Par lielveikaliem. Pagājušajā nedēļā pēkšņi pamanīju, ka Aizkrauklē topošais, mūsu mērogiem — gigants, lielveikals “Beta” zem jumta un jau montē sienas. Ātri gan! Kā sacenšoties top “T—markets” blakus Aizkraukles bankai. Tad nu mūsu nelielajā pilsētiņā būs četri lielveikali! Drīz sāksies īsta cīņa par pircēju maku saturu arī Aizkrauklē.
Latviju pārņēmis lielveikalu bums. Galvenokārt, protams, Rīgā. Un kā gan ne, ja valdība tam noteikusi pamudinošus priekšnoteikumus. Proti, firmām, kuras Latvijā investē vairāk nekā 10 miljonu latu, valsts dod 40 procentu nodokļu atlaidi. Un kas gan investē tik lielas summas? Protams, ārzemnieki, tirdzniecības biznesa pārstāvji. Ne jau ražošanas attīstībai un jaunajām tehnoloģijām tiek šī nauda. Tāpēc Latvijā vairs neko neražo, tikai pērk. Paradoksāli, jo valstī vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju dzīvo vidēji vai trūcīgi, un tikai ap 15 procentu sabiedrības var atļauties dārgus un lielus pirkumus. Taču jāēd cilvēkam visos laikos, un produkti, lētāki vai dārgāki, jāpērk. Galvenais ieguvums no lielveikaliem ir garantēta pievienotās vērtības nodokļa nomaksa valsts budžetā.
Latvijā septembrī neticami palielinājušies nodokļu ieņēmumi budžetā. Iekasēts par 15 procentiem vairāk nekā iepriekšējā mēnesī, bet, salīdzinot ar deviņu mēnešu laiku pērn, nodokļu vākums valstī pieaudzis par vairāk nekā 12 procentiem. Tas varētu samazināt budžeta deficītu un vairākām iedzīvotāju grupām padarīt reālākas izredzes saņemt lielākus pabalstus, algas, pensijas.
Ko tad mēs tik ļoti pieprasām? Tabaku, alu, degvielu. Tieši par šīm precēm samaksāts vislielākais akcīzes nodoklis. Vienīgi ar alkoholu tik labi nav veicies. Tas gan neliecina, ka mazāk dzeram. Drīzāk joprojām zeļ un plaukst kontrabanda un “točkas”. Tomēr iekasēto nodokļu apjoma pieaugums liecina, ka cīņa ar kontrabandu uzlabojusies. Ne tik ļoti, kā solīja un cerēja “Jaunais laiks”, un tomēr. Tātad varam piespiest maksāt nodokļus, ja vien ar to nodarbojas valsts interesēs strādājoši cilvēki.
Diemžēl Latvijas iedzīvotāju priekšstats par savu valsti nav glaimojošs. Sabiedrība uzskata, ka joprojām esam korumpēta valsts un būt augstāk par 57. vietu no 135 valstīm neesam pelnījuši. Dzīvē viss virzās uz priekšu. Arī kukuļošanas paņēmieni kļūst tik rafinēti, ka “nespeciālistam” pat grūti pamanīt. Nav jādod nauda vai manta “atklātā tekstā”. Pietiek īstajam cilvēkam pirmajam paziņot, dot iespēju pieteikties, un miljonus vērti projekti aiziet griezdamies.
Par pagājušās nedēļas aktualitāti — valsts budžeta 2004. gadam pieņemšanu pirmajā lasījumā Saeimā — jau rakstīju redakcijas slejā. Norāšana, apsaukāšanās, demonstratīva iziešana no zāles, aizcērtot durvis — tur bija viss, kas raksturīgs nesaticīgā ģimenē uz tās izjukšanas robežas. Vai šī “ģimene” saglabāsies vai šķirsies? Daudzi pareģo drīzu galu. Koalīcija, kas tā kašķējas, ilgi palikt kopā nevar. Tikai kuram pirmajam neizturēs nervi? Premjeram tie atgādina dzelzs troses, bet arī tās mēdz trūkt.
Būs vēl daudz svarīgu balsojumu, kur koalīcijas vienotība ir ļoti nozīmīga. Taču, ja kopīgā spriešanā frakciju partneri aci pret aci smaidīs viens otram kā brūtes radi pirms precībām, bet balsošanā “noraks” visu iepriekš sarunāto, nekāda kopdzīve nesanāks.
Pagājušajā nedēļā no starptautiskiem jaunumiem visvairāk pārsteidza ziņa par Nobela prēmiju, kuru piešķir cīnītājiem par mieru. Biju pārliecināta, ka šogad to saņems Romas katoļu pāvests Jānis Pāvils II. Gan tāpēc, ka viņa aktivitātes patiesi bija jūtamas saistībā ar Irāku, gan tādēļ, ka cienījamā vecumā un 25 gadus savā amatā. Taču komisija paziņoja, ka Nobela prēmiju saņems Irānas cilvēktiesību aizstāve Širina Ebadi. Nepazīstama sieviete, par kuru vismaz Eiropā neviens neko nezina.
Par komisijas motivāciju, pieņemot šādu lēmumu, runā dažādi. Plaši virmo arī ticību nesaskaņu viedoklis. Proti, skandināvi, tātad arī komisijas locekļi, pārsvarā ir protestanti un nevēlas dot šo nozīmīgo apbalvojumu katoļu baznīcas galvai, kurš strikti iestājas pret abortiem, viendzimuma laulībām un priesteriem gejiem.
Kad aiz loga līst un drēgnums lien iekšā pa katru spraudziņu, ir tik labi siltā mājā vai dzīvoklī. Paša sakurinātā vai atbildīgo dienestu nodrošinātā. Pagājušajā nedēļā daudzviet sāka kurināt. Cerams, šogad nebūs nevienas apdzīvotas vietas, kur cilvēki sals.
