Divpadsmit neaizmirstamu dienu pavadīju ceļojumā uz Horvātiju un Rumāniju.
Divpadsmit neaizmirstamu dienu pavadīju ceļojumā uz Horvātiju un Rumāniju. Tas gan nebija parasts tūrisma brauciens. Kopā ar Aizkraukles pagasta kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvu “Aizkrauklis”, sieviešu vokālo ansambli “Spīdala” un Baumaņu ģimenes kapelu devos uz folkloras festivālu šajās valstīs. Varbūt tāpēc neredzēju to, ko rāda ierindas tūristiem, taču, viesojoties mazās lauku pilsētiņās un ciematos, bija iespēja labāk iepazīt horvātu un rumāņu dzīvi. Bija arī ekskursijas uz Horvātijas un Rumānijas ievērojamākajām vietām.
Horvātija nu jau kādu laiku kļuvusi par iecienītu tūrisma zemi, īpaši Adrijas jūras piekraste un Dalmācijas sala. Tik tālu gan neaizbraucām, jo Aizkraukles pagasta dejotāji tur jau bijuši, un festivāls notika valsts ziemeļu daļā, tomēr redzējām gana daudz citu skaistu vietu.
Vēsa duša autobusā
Augusta vidū, dienās, kad bijām Horvātijā, valdīja neizturama svelme. Jau pulksten 7 no rīta bija plus 20 grādu. Lai kaut kā pārciestu karstumu, deju kolektīva vadītāja Inita Vilciņa mūs autobusā aplaistīja ar vēsu ūdeni. Tikai vienojoties kopīgā dziesmā karaoke videokasetes pavadījumā, nedaudz mazāk izjutām šīs neērtības.
Kad nonācām Podravski—Podgojci ciematā, kur bija paredzēts nakšņot, no pārguruma tikko spējām nostāvēt kājās. Taču, ieraugot, ar kādu sirsnību mūs sagaida vietējie, viss nogurums pazuda. Gultas uzklātas, vakariņas sarūpētas, arī izklaides programma noorganizēta.
Jauni puiši auž grīdceliņus
Horvāti ļoti lepojas ar savas tautas tradīcijām un kultūru. Lai to saglabātu un nodotu no paaudzes paaudzei, vai katrā ciematiņā ir neliels kultūras centrs. Tā darbībā iesaistīti gandrīz visi apkārtnes iedzīvotāji. Viņi dzied, dejo, muzicē, darina skaistus rokdarbus. Sievietes auž un izšuj tautastērpus. Stellēs sēsties nekautrējas arī jauni puiši, kuru rokām top krāšņi lupatu grīdceliņi.
Latviešu dejas lielā cieņā
Tieši Podgojcu kultūras centra cilvēki dienas rūpējās par mūsu ērtībām un organizēja arī pirmo aizkraukliešu koncertu. Kopā ar latviešiem šajā kultūras festivālā piedalījās paši horvāti, francūži un rumāņi. Katra grupa dzīvoja savā ciematā, kur rādīja aptuveni stundu garu koncertprogrammu, bet festivāla noslēgumā tikās Babina Gredā, kur pēc svētku dievkalpojuma un svinīgā gājiena sniedza kopīgu koncertu.
Aizkrauklieši Horvātijā jau viesojušies, un arī horvātu folkloristi bijuši Latvijā un iepazinuši mūsu kultūru. Kultūras biedrības “Bosiljak” dziedātāji un dejotāji šogad piedalījās pat Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. Atkal un atkal, latviešiem beidzot koncertu, skanēja sajūsmas pilni saucieni un vētraini aplausi.
Steiga ir lieka
Jau pēc pāris dienām secināju, ka horvāti ir cilvēki, kuri nekur nesteidzas un uzskata, ka šajā pasaulē neko nevar nokavēt. Dažreiz iedomājos, ka arī tīrībai varētu pievērst lielāku uzmanību. Te neviens neliek ievērot stingrās Eiropas Savienības higiēnas prasības. Taču tas viss ir sīkums salīdzinājumā ar uzmanību un sirsnību, kādu viņi velta atbraucējiem. Horvāti ir tādi — ja ej pie viņiem ar labu, pretī saņem labu, ja ar ļaunu — pretī dabūsi tikai ļaunumu, taču horvātus sakaitināt ir samērā grūti.
Baltmaize rītā un vakarā
Pārsteidza tas, ka ikvienā vietā visus jau pie durvīm sagaida ar glāzīti vietējā degvīna. Acīmredzot, tā ierasts uzņemt ciemiņus. Patiesībā vietējā sļivovica, kuru parasti gatavo no plūmēm, ir diezgan garšīga. Kandžu Horvātijas laukos dzen gandrīz katrā mājā. Veikalos var nopirkt arī dažādu ogu un augļu vodkas liķieri.
Cilvēku, kurš pirmo reizi ir Horvātijā, pārsteidz ne tikai dzeršanas, bet arī ēšanas tradīcijas. Pie visiem ēdieniem katrā maltītē pasniedz lielas baltmaizes rikas. Tā kā gar visiem ceļiem šajā valstī plešas milzīgi kukurūzas lauki, iespējams, maize cepta no kukurūzas miltiem. Pagaršot tādu var, bet, ja tā jāēd diendienā, apnīk. Gribas kārtīgu latviešu rupjmaizi. Labi, ka paņēmām to līdzi. Rupjmaizi latviešu pašdarbnieki pasākumu organizatoriem un amatpersonām, kuras mums rīkoja pieņemšanas, dāvināja arī kā suvenīru.
Uz iesma sprauž cūku vai kazu
Ēdienreizēs nebija arī latviešiem ierasto kartupeļu, daudz un bieži galdā cēla tomātus un piparus, kuri tur garšo pavisam savādāk nekā Latvijā. Apkārt pletās arbūzu, meloņu un vīnogulāju lauki, taču nobaudīt varēja tikai pēc īpaša lūguma. Arī veikalos augļus tik vienkārši nopirkt nevarēja, tie bija dārgāki nekā Latvijā.
Kamēr neredzējām, kā top viņu nacionālais gaļas ēdiens “jaņita”, daudzi to ēda gardu muti. Kad devāmies nelielā ekskursijā pa ciematu, kur dzīvojām, puisis, mūsu pavadonis, izrādīja arī savu māju. Tās pagalmā milzīgā grilā uz iesma bija uzdurta vesela kaza un cūka, kura cepās, lēni griežoties virs atklātas liesmas. Ar visām kājām un galvu. Dažās stundās cepetis gatavs. Tādi grili ir gandrīz katrā mājā un ceļmalas krodziņos. “Jaņita” ir ļoti iecienīta. Gaļu pasniedz, sagrieztu lielos gabalos, vienā kopīgā šķīvī. Ņem, cik vari apēst. Pat vissmalkākajos restorānos to pieņemts ēst ar rokām. Komplektā ar biezo baltmaizes ņuku ēdiens ir ļoti trekns.
Turību nosaka vārti
Horvātijas un apkārtējo valstu ciematiņi ļoti atšķiras no Latvijā ierastajiem. Tie ir tuvu viens otram, tikko beidzas viens miestiņš, gandrīz tūlīt sākas nākamais. Lielais ceļš ir arī ciemata vienīgā iela, mājas izstiepušās garās rindās gar tā malām. Katra māja aizslēpusies aiz augstas sētas, virs ieejas vārtiem parasti ir jumtiņš. Šajās valstīs tieši vārtu greznums un jumtiņa lielums nosaka saimnieka turību.
Gandrīz visas ir vienstāva mājas, būvētas no sarkaniem ķieģeļiem ar dakstiņu jumtu. Visur logiem priekšā aizvirtņi vai žalūzijas, lai patvertos no spožajiem saulesstariem un karstuma. Pagalmā ēnu met vīnogulājiem apauguši tuneļi, terases un verandas. Visur dažādu krāsu un formu dekoratīvās pelargonijas, petūnijas, rozes — uz palodzēm, balkonu malām, virs sētas un dārzā. Pagalma un mājas izdaiļošanas prasmi no horvātiem varam pamācīties.
(Turpmāk vēl)
***
Izziņa.
Horvātijas kopplatība ir 56,5 tūkstoši kvadrātkilometru, šajā valstī ir 4,4 miljoni iedzīvotāju.
Galvaspilsēta — Zagreba, ar 770 tūkstošiem iedzīvotāju. Zagreba ir valsts tautsaimniecības, rūpniecības, kultūras un zinātnes centrs.
Horvātijā ir 1185 salas, 67 no tām — apdzīvotas, lielākās ir Krkas un Kress sala.
Vasarā valsts vidienē ir plus 22—26 grādi, piekrastē plus 26—30 grādu, kalnu rajonos — plus 15—20 grādu.
Naudas vienība — kuna, sīknauda — lipa. 100 kunu ir vidēji 8 lati.
