Šajās dienās Daudzeses pagasta “Putniņos” ziedu klēpjos slīgst Tekla Veikšāne.
Šajās dienās Daudzeses pagasta “Putniņos” ziedu klēpjos slīgst Tekla Veikšāne. Astoņdesmit piecu gadu jubilejā sirmo kundzi sumina tuvi un tāli sveicēji no Latvijas malu malām.
Jāapada visa saime
Kaut gadi bieži liek sevi manīt — gurst kājas, sirds vairs neklausa kā jaunībā, arī redze un dzirde pasliktinājusies, astoņdesmit piecus gadus vecā Tekla Veikšāne ir ņipra un optimistiska kundzīte. Dzīvojot “Putniņos” viena, viņa laiku īsina adot, tamborējot, grāmatas lasot.
— Adīt man patīk, savulaik pat strādāju Aizkraukles sadzīves pakalpojumu kombinātā, adīju zeķes, cimdus, — stāsta Tekla Veikšāne. — Tagad adu zeķes mazbērniem, mazmazbērniem. Man ir četri mazbērni, tikpat mazmazbērnu, un visiem mani adījumi patīk. Ilgi adot, rokas gan nogurst, tad lieku adīkli malā un lasu.
Teklas kundzei vistuvākie ir romāni par mīlestību. Visinteresantāk, ja vērpjas intrigas, bet beigām vienmēr jābūt labām.
— Patīk romantiski romāni, — stāsta Tekla Veikšāne. — Tik atmiņa vairs nav laba, nevaru atcerēties, kas kurā grāmatā rakstīts. Tad nu lasu grāmatu pa otram lāgam un no jauna izdzīvoju tajā atainotos notikumus.
Jubilāre regulāri lasa arī laikrakstus. Iecienītākais — Aizkraukles rajona “Staburags”. To “Putniņos” abonē jau kopš tiem laikiem, kad “Staburagu” vēl sauca “Komunisma Uzvara”.
— Bez avīzes nevar! Kā citādi zināsi, kas rajonā notiek? — tā Teklas kundze.
“Esmu Latgales meita”
Kaut Daudzeva nav Teklas Veikšānes dzimtā puse, viņai te ļoti patīk. Meita ne reizi vien ieminējusies, lai pārceļoties uz dzīvi pie viņas, bet sirmgalve nepiekrīt. Ar Dievpalīgu dzīvošot “Putniņos”, cik ilgi būs atvēlēts.
— Esmu Latgales meita, dzimusi un augusi Rēzeknes rajona Viļānos, — stāsta Tekla Veikšāne. — Daudzevā nonācu četrdesmito gadu beigās. 1940. gadā apprecējos, un vīram šaipusē dzīvoja māsa. Viņa mūs aicināja uz Daudzevu, jo te bija laba zeme.
Nu Daudzevā aizvadīts jau pusgadsimts. Sākumā dzīvojuši kolhoza ierādītā ēkā, bet, kad vīrs nomiris, pēc laika Tekla ar otro vīru pārcēlusies uz “Putniņiem”.
— Mans otrais vīrs te dabūja apbūves gabalu, kopā “Putniņus” uzcēlām. Sākumā bija tikai viena istaba, bet pamazām mājiņu paplašinājām, — stāsta Tekla Veikšāne. — Man te ļoti patīk, viss zināms, pazīstams. Vienīgi mežs varētu būt bagātāks. Tas pie pašas mājas, bet skops. Nav ne sēņu, ne ogu. Man ogošana un sēņošana ļoti tuva, tikai tagad vairs nav spēka uz mežu iet.
Dod tik desu!
Pirms septiņiem gadiem aizsaulē aizvadīts arī otrais vīrs. Kopš tā laika Teklas ikdienas pavadonis un draugs ir sunītis Reksis. Sirmgalve teic: “Labs un paklausīgs, tikai dikti izlepis!”.
— Es ēdu zupu, bet viņš desu prasa, zupa negaršo. Speciāli Reksim pērku desu, sagriežu mazos gabaliņos un iebirdinu zupā. Tad viņš izēd, — stāsta Tekla Veikšāne. — Citādi ni un ni, dod tik desu!
Labu Reksis atdara ar labu — no saimnieces neatiet ne soli un uzmana, lai viņai nekas ļauns neatgadās.
— Eju uz dārzu — suns blakus. Dodos pie kaimiņiem — Reksis līdzi plēšas. Uzticīgs draugs.
Pensiju pelna vecumā
Rēķinot pēc gadiem, Tekla Veikšāne ir pensionāre jau trīs gadu desmitus, taču tā īsti atpūsties sākusi tikai no 71 gada vecuma. Tad saņēmusi pirmo pensiju.
— Nebija pietiekama darba stāža, un man pensiju nemaksāja, — stāsta jubilāre. — Vairākus gadus strādāju kolhozā, tad kokapstrādes cehā nagloju kastītes, līdz vīrs teica: “Iztiksim ar mazumiņu, ar manu algu. Bet tu dzīvo pa māju, lopus apkop, mani ar siltām vakariņām sagaidi.” Pa māju arī dzīvoju, tikai, pensijas gadus sasniedzot, sapratu, ka tas nebija labi darīts, jo pensiju nenopelnīju. Tādēļ sāku adīt zeķes kombinātam, lai darba stāžu palielinātu.
Svētki tad, kad viesi
Kādi svētki gaviļniecei ir tuvāki? Teklas kundze saka:
— Man svētki ir tad, kad atbrauc ciemiņi. Biežāk mazdēls Einārs, meita — viņa kādus sešus kilometrus tālāk dzīvo, bet vislielākie svētki, kad atbrauc sen neredzēti radi, — stāsta Tekla Veikšāne. — Tad stundām ir ko pārrunāt, atcerēties agrākos notikumus. Jubilejā būs šādi svētki, jo gaidu daudz ciemiņu.
