Valles pagasta “Gravu” saimnieki Taiga un Aivars Kugelbergi aprūpē apmēram piecus hektārus lielo ābeļdārzu, kuru savulaik nopirkuši no bijušās kopsaimniecības.
Valles pagasta “Gravu” saimnieki Taiga un Aivars Kugelbergi aprūpē apmēram piecus hektārus lielo ābeļdārzu, kuru savulaik nopirkuši no bijušās kopsaimniecības. Pirms pusgadsimta stādītās ābeles arī šogad pārsteigušas ar labu ražu.
“Dārzu nopirkām, emociju vadīti,” atceras kādreizējā Valles kolhoza dārzniece Taiga Kugelberga. “Deviņdesmito gadu sākumā, kad likvidēja kopsaimniecību, atbraucām un šejieni. Bija vēls rudens, lapas kokiem jau nobirušas, bet ābeles vēl ābolu pilnas. Saule apspīdēja dārzu, tas bija aizaudzis un nekopts, bet izskatījās tik skaisti! Nolēmām, ka dārzu pirksim.”
Taigas kundze smej, ka tolaik vēl daži brīdinājuši — ka tik neattopieties Sibīrijā! Tomēr dārzu un zemi, kopā ap 20 hektāru, nopirkuši. Apkārt nebijis nevienas ēkas, pamazām uzcelta klēts, pirtiņa un saimniecības māja.
Taigas kundzei ir augstākā izglītība, arī vīrs Aivars beidzis Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultāti. Viņš kopsaimniecībā strādājis par iecirkņa priekšnieku. “Mums abiem zināšanu ir pietiekami, bet spēka un enerģijas gan vairs nav. Veselība darbā sabeigta jau padomju laikos, abi esam invalīdi. Bieži spriežam — būtu šī bagātība mums bijusi vismaz desmit gadu agrāk,” saka Taigas kundze.
Viņa atceras arī to, ka šo dārzu reiz stādījusi pati — pirms piecdesmit gadiem no skolas Pētermuižā nākuši stādīt ābeles.
Tagad augļukoki jau veci, pamazām iet bojā. Kad bijis vairāk spēka, “Gravu” saimnieki dārzu centušies rūpīgi kopt, bet jaunos stādījumus krietni papostījuši meža dzīvnieki. Nu ābelēm nozāģē tikai slimos un nolūzušos zarus — tik veciem kokiem lielas rētas vairs nedrīkst veidot.
“Šogad ir laba ābolu raža, bet mūsu dārzā aug ļoti daudz nevērtīgu ābeļu. Piemēram, ‘Safrānpepiņš’, šie āboli ir sīki un neizskatīgi. Cilvēki iecienījuši ‘Rudens svītrainos’, ‘Antonovku’, tie ražo katru gadu,” stāsta Taigas kundze.
“Vīrs reizi nedēļā ābolus ved uz Rīgas tirgu pie “Doles”. Lai nopelnītu naudu zemes apstrādei, pārdod arī sīpolus, selerijas, puravus, mārtiņrozes.”
Saimniece stāsta, ka iepriekš veduši ābolus uz Bausku pārstrādei, bet samaksa niecīga, nav vērts. Ik gadu “Gravās” izspiež ap 300 litru sulas, to izlieto paši un meitu ģimenes.
Ļoti uzmanīgi, plūcot no koka, novāc ābolus, kurus glabā ziemai. Līdz salnām kastes ar āboliem sakrauj klētiņā, tad pārvieto apkurināmās telpās. Ik pa laikam pāršķiro, izlasa bojātos augļus. Līdz aprīlim savu ābolu pietiek gan pašiem, gan bērniem un mazbērniem. Ziemā saimnieks uz tirgu gan nebraucot.
“Cilvēki Latvijā beidzot atzīst, ka vietējie āboli un tomāti veselīgāki,” secina Taigas kundze. “Tādēļ dārzkopība ir viena no pamatnozarēm, kurā var gūt peļņu. Vajag tik spēku un enerģiju.”
