Izlasīju “Staburagā” par badināto suni un nekur vairs nerodu mieru. Kā kaut kas tāds var notikt?
Izlasīju “Staburagā” par badināto suni un nekur vairs nerodu mieru. Kā kaut kas tāds var notikt? Daudzdzīvokļu mājas pagalmā mirst badā suns, kurš pieder dzērājai.
Vai dzīvnieks vainīgs, ka saimniece viņu nemīl un tur badā? Kur esat jūs, šīs mājas iedzīvotāji? Kādu piemēru rādāt saviem bērniem? Un nav vēl kauna rakstīt avīzei — vai tad žurnālistiem jābrauc suni barot? Liela māja, cilvēku daudz, bet nevienam roka neceļas, lai pasviestu badā mirstošajam sunim kaut apkaltušu maizīti, pāris kartupeļu vai zupas paliekas! Vai tiešām tur dzīvo vienīgi sadisti, kuri ēdot tīksminās par dzīvnieka mokām? Vai šo cilvēku ģimenēs neizaugs tādi paši puiši, kuri sadedzināja balodi un kurus nesen tiesāja?
Vai Daudzeva ir tik tālā pasaules malā, ka tur vairs nav cilvēcības un līdzjūtības? Un šīs viltus žēlotājas — sašutušās kaimiņienes! Vai viņas ir lasījušas A. de Sent— Ekziperī grāmatu “Mazais princis”, kurā lapsa saka mazajam princim: “Mēs vienmēr esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.” Zīlītes taču arī barojam un nevienam neprasām, kas man par to būs. Putniņi pavasarī nodziedās dziesmiņu un sagādās prieku.
Arī Sērenē bija, varbūt vēl ir, pieklīdis suns, kuru saimnieks bija izdzinis no mājām, taču gan ceptuves, gan pienotavas darbinieki viņu baroja un nevienam nesūdzējās. Redzēju, kā bērns pārlauž uz pusēm savu bulciņu un padalās ar suni. Arī man pieklīda melns runcītis. Domājat, es viņu padzinu? Nebūt nē! Dzīvo vēl šodien, kaut arī man pašai jau bija divi kaķi, un neesmu bagātniece, tikai pensionāre ar ne visai lielu pensiju.
S. A. Sērenē
(redakcijā uzvārds zināms)
