Māris Aldiņš, kurš dzīvo Jēkabpils rajona Sēlpilī, bet strādā Staburagā, jau aptuveni gadu brauc ar paštaisītu motociklu. Tas ir viņa pirmais meistarstiķis, bet jau izprātots, kāds varētu būt nākamais.
Māris Aldiņš, kurš dzīvo Jēkabpils rajona Sēlpilī, bet strādā Staburagā, jau aptuveni gadu brauc ar paštaisītu motociklu. Tas ir viņa pirmais meistarstiķis, bet jau izprātots, kāds varētu būt nākamais.
Ar Māri Aldiņu iepazinos šovasar motociklistu saietā Jēkabpilī. Latvijā nav daudz cilvēku, kuri paši būvē motociklus, bet Aizkraukles rajonā viņus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Šādi braucamie parasti ir oriģināli, tāpēc vienmēr piesaista sabiedrības uzmanību. Māris uz rokeru “tusiņiem” aizbrauc diezgan bieži, taču nevienā klubā pagaidām nav iestājies.
Māris stāsta: “Pirmo reizi ar motociklu mēģināju braukt deviņu gadu vecumā. Pēc pāris gadiem garākam izbraucienam motociklu slepus paņēmu no vecākā brāļa. Vēl pēc pāris gadiem, braucot ar moci, “iepazinos” ar ceļu policistiem.”
Ārzemnieki, dzirdot, ka latvieši motociklus un mašīnas būvē paši, domā, ka esam bagāti. Citās zemēs ar oriģināliem spēkratiem var atļauties braukt tikai ļoti turīgi cilvēki. Latvijā diemžēl ir otrādi. Motociklus būvē tie, kuri nevar nopirkt dārgus un lepnus braucamos. Arī Māris pie moča ķīlēšanās ķēries tieši šī iemesla pēc — braukt gribas, bet naudas nav.
Divos gados, vācot pa skrūvītei vien, tapis motocikls, kuram dots vārds Alibi. Kāpēc tā? Māris smejot bilst, ka ikvienam nedarbam taču vajadzīgs alibi. Tā radies šis nosaukums. Māra meistardarbu varētu saukt par čoperi (kruīzu motociklu) — tam ir pagarināta amortizatora dakša, speciāli atbalsta paliktņi kājām, ērts sēdeklis.
No pavasara līdz vēlam rudenim Māris ar motociklu brauc uz darbu. Ceļš gan Daugavas kreisajā krastā ir slikts, taču motocikls sataisīts pietiekami labi un bedraino ceļu spēj izturēt. Droši var traukties ar 80 kilometru ātrumu stundā. “Ja šo to nedaudz pielabotu, varētu pabraukt vēl ātrāk, bet vai vajag? Laiks, kad gribējās skriet, jau garām. Nu esmu kļuvis mierīgs, netrokšņoju, uz ceļa netrakoju arī tad, ja vadu automašīnu,” saka meistars.
Māris ir no tiem mehāniķiem, kuriem netīk lauzt braucamo un nepārtraukti to remontēt, labāk izgudrot kaut ko jaunu. Viņš domā uzbūvēt lielāku motociklu, lai tiem, kuri brauc ar “hārlijiem” vai “goldvingiem”, liekas, ka viņu braucamais ir mopēds. Skan lepni, tomēr mums katram taču ir kāds sapnis. Noskatīts arī triju litru dzinējs, kuru varētu izmantot jaunā motocikla būvei.
