Vietalvietis Nikolajs Baņukalns rīt sagaidīs simto dzimšanas dienu. Lai gan sasniegts cienījams vecums, jubilāram ir laba atmiņa, viņš interesējas par pasaulē notiekošo un aizvien ir pārsteidzoši enerģisks.
Vietalvietis Nikolajs Baņukalns rīt sagaidīs simto dzimšanas dienu. Lai gan sasniegts cienījams vecums, jubilāram ir laba atmiņa, viņš interesējas par pasaulē notiekošo un aizvien ir pārsteidzoši enerģisks.
Simt gados spēka gana
Dodoties uz Vietalvas pagasta “Ozoliņiem”, kur dzīvo Nikolajs Baņukalns kopā ar sievu Olitu, esmu nedaudz nobažījusies, vai jubilārs labi jutīsies un varēs vai vēlēsies par sevi stāstīt. Kā nekā — simt gadu! Pirmais pārsteigums sagaida jau pagalmā, kad pretī nāk Olitas kundze un aicina istabā: “Tūlīt pasaukšu saimnieku, viņš patlaban lasa avīzes… Tikko rīta pasts saņemts, bet parasti viņš jau līdz pusdienlaikam visu izlasa.”
Par izrādīto izbrīnu saimniece tikai pasmejas: “Ko nu, viņš vēl ir diezgan stiprs! Vakar pupas kūla, katru dienu malku istabā sanes, šovasar pats četrām bišu saimēm medu izsvieda. Arī sēnēs gribēja iet, bet tad nosprieda, ka pārāk riskanti vienam uz mežu doties — ja nu nokrīt.
Vēl pirms gadiem desmit vīrs brauca ar motociklu, tad znoti aizliedza, jo viņam pasliktinājās dzirde. Kad vīrs aizliegumu neņēma vērā, viņi braucamajam noskrūvēja kaut kādas detaļas. Liels bija saimnieka pārsteigums, kad motociklu vairs nevarēja iedarbināt, tomēr nācās vien samierināties.”
Ilgdzīvotāju dzimta
Smaidīgais un enerģiskais saimnieks nav gadu nastas saliekts un jau pirmajā mirklī pārsteidz ar erudīciju un gaišu skatu uz dzīvi. Nikolaja kungs labprāt runā par sendienām, un šajā ziņā viņa atmiņu var tikai apskaust. Pārlapojot albumu, viņš atceras ne vien tur redzamo cilvēku vārdus, bet arī gadus un ar tiem saistītos notikumus. Tik daudz jauka un arī drūma glabā šī vecā vīra atmiņas — pirmo skolu un skolotājus Pļaviņās, kara un Sibīrijas gadus, ģimeni un draugus. Vesela romāna vērts mūžs.
Nikolajs Baņukalns audzis triju bērnu ģimenē. Brālis slimojis ar sirds reimatismu un miris 19 gadu vecumā. “Dakteri tolaik bija nekur nederīgi,” secina Nikolaja kungs. Māsa Antonija sasniegusi 91 gada vecumu, bet nesen guldīta kapukalnā. Arī Nikolaja tēvs nodzīvojis ilgāk nekā 90 gadu, māte gan mirusi krietni agrāk.
Apņem jaunu sievu
Nikolajs dzimto Odzienas pusi pametis 20 gadu vecumā, kad 1923. gada 23. septembrī bijusi viņa pirmā darba diena mežniecībā. Tēva mājās atgriezies tikai piecdesmitajos gados. Kopā ar sievu Olitu, ar kuru iepazinies Secē. Olitai tolaik bija 25 gadi, vīrs ir trīsdesmit gadu vecāks, nu jau 45 gadus viņi ir kopā.
Iekoptas atgūtās tēva mājas, izaudzinātas un izskolotas arī divas meitas — dvīnes Maija un Dace. Tagad abas strādā par skolotājām Sausnējā. Viņas, znoti Dzintars un Andris, kā arī pieci mazbērni ir krietni palīgi visos lielākajos darbos tēva mājās. “Viņi mūsmājās ir galvenie saimniekotāji,” saka Olitas kundze. “Mums spēka vairs nav tik daudz, bez jauno palīdzības neiztiktu.” “Ozoliņu” saimniekiem ir četras slaucamas govis, jaunlopi, un visus tagad galvenokārt apkopj saimniece.
Sirds pieder bitēm un mazbērniem
Galvenais biškopis gan aizvien ir pats Nikolaja kungs. Arī mazbērni no vectēva pārņēmuši daudzas biškopības gudrības un labprāt palīdz šajā interesantajā darbā. “Pa bišķiņai ar bitēm darbojos, bet tagad jau šajā darbā vairāk sievai uzticos,” atzīst saimnieks. Olitas kundze smej, ka dravā jāiet palīgā lai vai kas, jo bites ir gluži vai svarīgākās.
Bites, šķiet, saimnieka sirdī izkonkurēt var tikai mazbērni. Ar viņiem — trim mazdēliem un divām mazmeitām — Nikolaja kungs saprotas brīnišķīgi. “Kā nu ne — visi ar bitēm darbojas, un vectēvs allaž no pensijas kādu latiņu neaizmirst viņiem atlicināt,” smej vecmāmiņa. Nikolaja kungs ar sevišķu lepnumu un mīlestību stāsta arī par meitām, piemetinot: “Viņas mums skolotājas…”.
Risinājumu atrod vienmēr
No tagadnes sarunas jubilārs arvien atgriežas pie pagātnes. Šķirstot sendienu albumu, Nikolaja kungs šķetina tuvākus un tālākus notikumus, kurus no šodienas šķir teju vai gadsimts. “Šī ir mana senā mīlestība,” rāda viņš. “Cits man viņu savulaik nocēla, vēlāk viņa dzīvoja Amerikā.”
Olitas kundze bilst, ka sendienas vīrs neparasti skaidri atceroties, bet reizēm nākas piepūlēties, lai atmiņā ataustu ne tik seni notikumi. Tādēļ gan neies lepnību zaudēt! Vectēvs tad ņemot kalendāru, uzmanīgi šķirstot, kamēr atrodot mazbērnu vārdus un atceroties.
Nesen bērni Nikolaja kungam uzdāvinājuši mobilo tālruni. Pats gan nemākot rīkoties, arī dzirde pasliktinājusies. Izlīdzot sieva. Apziņa, ka telefons mājās, vecajam vīram ļaujot rast izeju visās situācijās. Vēlā vakara stundā viņš reiz mudinot sievu: “Man nenāk miegs, zvani kaimiņienei, lai atnes miegazāles!”.
“Nevajag ar šņabi krāmēties”
Kā jubilārs jūtas 100 gadu vecumā? “Tāds stīvs esmu!” bilst Nikolaja kungs. “Sevišķi neesmu slimojis. Pirms kāda laika bija piemetusies krītamā kaite, bet šogad lēkmes vairs neuznāk.” Vecais vīrs sliktāk dzird, par redzi gan sevišķi nesūdzas. Lai lasītu, brilles vajadzīgas, tomēr albumā itin labi visus atpazīst arī bez tām.
Nikolaja kungs uzskata, ka viens no ilga mūža noslēpumiem esot tas, ka “nevajag ar to šņabi krāmēties”. “Ejot medībās, bez degvīna gan nevarēja iztikt, vismaz pie lūpām glāzi vajadzēja pielikt,” skaidro viņš. “Alu arī nevajag dzert.” Nikolaja kungs nekad mūžā nav arī smēķējis, bet viņa lielākais kārums ir saldumi. Tos jubilārs katru reizi pats ejot pirkt uz autoveikalu, ne velti tā vadītājs arī uz jubilejas svinībām ielūgts.
Olitas kundze stāsta, ka vīrs sevišķi iecienījis šokolādes konfektes, un reizēm pa nakti no konfekšu pakas tik papīri paliekot. “Miegs nenāca, ēdu konfektes,” Nikolaja kungam ir vienkāršs izskaidrojums. Viņam ļoti garšo arī medus.
* * *
Lai gan Nikolajs Baņukalns dzimis 5. oktobrī, skaisto jubileju viņš svinēs šodien. “Ozoliņos” ciemos ieradīsies meitas ar savām ģimenēm, jubilāru sveiks Vietalvas pagasta padomes pārstāvji. Visiem laba vēlējumiem pievienojas arī “Staburags”, vēlot Nikolaja kungam nezaudēt enerģijas dzirksti, veselību un dzīvesprieku arī turpmāk!
