Lai Aizkraukles rajona policijas sakaru iekārtas un datortehnika darbotos nevainojami, par to atbildīgs dežūrdaļas inženieris Ojārs Ieviņš.
Lai Aizkraukles rajona policijas sakaru iekārtas un datortehnika darbotos nevainojami, par to atbildīgs dežūrdaļas inženieris Ojārs Ieviņš. Cilvēks, kura darbu iedzīvotāji nepamana, bet bez viņa policijas ikdiena būtu apgrūtināta.
“Humpalu” datori rakstīšanai
Aizkraukles rajona policijas pārvaldes datortehnika ir diezgan pieticīga. Bankas vai privātiestādes aprīkotas krietni labāk, bet policistiem jāiztiek ar to, ko atvēl valsts vai kā sev nederīgu izmet citi.
— Manā pārziņā ir visa sakaru un datortehnika, kas ir pārvaldē un ceļu policijā. Kad pirms septiņiem gadiem sāku šo darbu, te bija tikai divi datori. Nu ir krietni vairāk un, protams, arī darba daudz vairāk, — stāsta Ojārs Ieviņš. — Lielākoties diezgan paveci datori, kurus citas iestādes pārdevušas kā morāli novecojušus. Mēs izmantojam rakstāmmašīnu vietā. Datori, kaut veci un nemoderni, policistu darbu ievērojami atvieglo. Iespēju robežās iegādājamies arī jaunus datorus, kurus izmantojam datu uzkrāšanai, ekspertu darbā, dežūrdaļā. Drīzumā pārvaldē būs serveris, tad datubāzes veidošana lielas problēmas nesagādās.
Uzskaite katram zvanam
Likumsargu darbā labi palīdz un līdzekļu ekonomijai lieti noder speciāla iekārta — tarifikators un telefoncentrāle. Ar tām uzskaita telefonsarunas, kā arī norāda, uz kādiem numuriem drīkst, bet uz kādiem liegts zvanīt.
— Tarifikatorā var sīki pārbaudīt, uz kādiem numuriem no policijas pārvaldes zvanīts, cik ilgi runāts. Tāpat arī redzēt ienākošos zvanus, — stāsta Ojārs Ieviņš. — Tas nepieciešams ne tikai zvanītāju noteikšanai, ja rodas problēmas, bet arī līdzekļu ekonomijai. Kopš ierīkots tarifikators un centrāle, izdevumi par telefonsakariem pārvaldē samazinājušies.
Tas panākts, arī nosakot zvanu aizliegumus un ilgumus. No policijas, zvanot uz mobilo tālruni, saruna automātiski atslēdzas pēc divām minūtēm, vietējās sarunas — pēc piecpadsmit minūtēm.
— Turklāt ne no katra kabineta var piezvanīt uz mobilo tālruni vai citu rajonu, — stāsta Ojārs Ieviņš. — Lielākoties atļauti zvani Aizkraukles rajona robežās, uz mobilajiem numuriem var zvanīt tikai no dažiem kabinetiem. Ja policistam vajag, viņš saņem atļauju zvanīt.
Aizkraukles rajona policijas pārvaldei ir arī tiešie sakari ar Rīgu, ar Valsts policiju un Iekšlietu ministriju. Šāda līnija ierīkota, jo ar šīm iestādēm jāsazinās bieži un daudz.
Rācija auto vērtībā
Bez telefoniem ļoti nozīmīgi ir rāciju sakari. Ar rācijām policisti var sazināties savā starpā, ar policijas pārvaldi, kolēģiem citos rajonos. Pārnēsājamās, arī automašīnās ierīkotās sakaru ierīces ļauj strādāt operatīvāk. Bez rācijām likumsargu darbs nebūtu iedomājams.
— Pārsvarā strādājam ar “Motorolas” firmas rācijām, kuras ir kvalitatīvas un drošas, — stāsta Ojārs Ieviņš. — Un arī dārgas! Viena rācija maksā ap tūkstoš latu, bet to bāzes stacija policijas pārvaldē maksā vismaz tik, cik pāris auto. Speciāli tās darba nodrošināšanai ierīkota klimatkontroles iekārta, jo stacijai jābūt nemainīgā temperatūrā.
Vai policistu sarunas nevar noklausīties no citām rācijām? Ojārs Ieviņš apgalvo, ka nevar.
— Jaunās rācijas ir pietiekami modernas un aizsargātas, lai svešas personas nespētu tās noklausīties, — tā dežūrdaļas inženieris. — Tās ir kodētas, un pat es nezinu, kādos viļņos darbojas, jo kodē Rīgā. Pat tad, ja policista rācija nonāk svešas personas rīcībā, nekas no noklausīšanās neiznāks — rācija automātiski bloķējas.
Agrāk, kad strādājuši ar vecajām padomju laiku sakaru iekārtām, gan bijuši gadījumi, kad sarunas noklausījušies citi. Arī paši policisti bieži vien dzirdējuši citu cilvēku, piemēram, radioamatieru sarunas. Nu tā vairs nenotiek.
Ekskursantiem mutes vaļā
Ojārs Ieviņš nodarbojas arī ar dežūrdaļā ienākošo un datorā ierakstīto zvanu arhivēšanu. Ierakstītas diskos, šīs sarunas Aizkraukles rajona policijas pārvaldē uzglabā ilgu laiku.
— Reizēm uz pārvaldi ekskursijā nāk skolēni. Viņiem liels brīnums, kad rādu, kā ieraksta sarunas, kā nosaka zvanītāja numuru, — stāsta Ojārs Ieviņš. — Bērni ir pārliecināti, ka var policijai piezvanīt un ka neviens nezinās, kurš zvana. Tā nav. Pat zvanus no mobilo tālruņu priekšapmaksas kartēm, kurām nav ne līguma, ne lietotāja vārda, varam fiksēt un zvanītāju noskaidrot. Tāpat arī zvanus no taksofoniem. Bērniem šķiet, ka no tā var piezvanīt anonīmi, bet mēs redzam aparāta numuru un zinām tā vietu. Zvanītāju var atpazīt arī pēc balss.
Paretam gan gadoties, kad zvanītājs policijas darbu tomēr traucē, bet neapzināti. Piemēram, noticis kļūdains savienojums, un policistiem piedāvā govi pirkt vai lūdz kartupeļus pārdot. Kopš ieviesti jaunie tālruņu numuri, kuri ir diezgan specifiski, kļūdaino savienojumu ir ļoti maz.
