Sanktpēterburga, kuru pamatoti uzskata par vienu no skaistākajām pasaules pilsētām, šogad svinēja 300 gadu.
Sanktpēterburga, kuru pamatoti uzskata par vienu no skaistākajām pasaules pilsētām, šogad svinēja 300 gadu. Tās apmeklējums aizrautīgajai ceļotājai Ilgai Andiņai no Pļaviņām bija šīsvasaras skaistākais piedzīvojums.
Sanktpēterburgā var atrast daudzas līdzības ar citām Eiropas pilsētām — krastmala atgādina Parīzi, kanāli un tilti — Venēciju un Amsterdamu, parki un daudzstāvu nami — Prāgu. Pirms simt gadiem, Sanktpēterburgas divsimtās jubilejas priekšvakarā, mākslinieks un kritiķis Aleksandrs Benuā rakstīja: “Pēterburga auga un attīstījās savdabīgi, ar apbrīnojamu spēku. Ieskatieties senās Pēterburgas ainās! Tā taču nav eiropeiska vidusmēra pilsēta, to nevar raksturot arī kā krievisku. Tā ir savdabīga un nenoliedzami lieliska un grandioza pilsēta.
— Vai piekrītat šādam vērtējumam arī pēc 100 gadiem? — vaicāju Ilgas kundzei.
— Jā. Sanktpēterburga, kurā ar ceļojumu firmu “Ekzo” šovasar pabiju trīs dienas, patiešām ir reibinoša. Mani nebeidz vien izbrīnīt fakts, kā 300 gados varēja uzcelt tik milzīgu pilsētu.
— Vai Sanktpēterburgā bijāt pirmo reizi?
— Nē. Tajā esmu bijusi apmēram pirms 20 gadiem, padomju laikos. Atceros, toreiz mani pārsteidza Petrodvoreca strūklakas, tagad arī bijām tās apskatīt, patika tāpat kā toreiz, taču pirmreizīguma efekta tomēr pietrūka.
— Tā arī jūs nekas nepārsteidza?
— Ko jūs! Man pārsteigums bija tiltu pacelšana. Šis pasākums mums bija ietverts ceļojuma programmā. Ar gidi visa grupa naktī braucām skatīt to pacelšanu. Bija dīvaina sajūta, jo pēc pusnakts, ārā tik gaišs — Sanktpēterburgā bija baltās naktis. Kad pacēla tiltus, visi dzērām šampanieti. Par to bija parūpējusies firma.
— Vai viegli bija orientēties krievu cenu pasaulē?
— Diezgan sarežģīti. Mūsu 80 santīmu līdzinājās krievu 50 rubļiem. Kad vaicāju pārdevējai, ko var nopirkt par 2 rubļiem, viņa teica: “Ničego, toļko dobavka!”. (Neko, tikai piedeva!). Saldējums “Piterskij” maksāja 7 rubļus. Ļoti garšīgs! Ieeja uz tualeti Pēterburgā maksāja 5 rubļus.
— Kā pavadījāt brīvo laiku lielpilsētā?
— Es aizbraucu uz Piskarevas kapsētu, kurā apbedīti Ļeņingradas blokādē mirušie cilvēki. Liels bija mans izbrīns, ka daļa jauniešu vispār neko nezināja par blokādi. Šajā kapsētā valda īpašs miers. Nezinātājam patiešām grūti pateikt, ka milzīgos nepārskatāmajos klajumos dus tūkstošiem neizdzīvotu mūžu.
— Vai jums Pēterburga šķita eiropeiska?
— Manuprāt, viņiem līdz Eiropai vēl tāls ceļš ejams. Makdonaldi gan uzcelti, bet pilsētas nomalēs, šķiet, apstājies laiks. Viss kā pirms 20 gadiem.
— Vai cilvēki pret jums izturējās draudzīgi?
— Jā. Ļoti laipni. Man patika šajā pilsētā arī tāpēc, ka nebija valodas barjeras.
— Ko atvedāt ciemkukulī?
— Šokolādi “Piterskij”. Citam nepietika naudas, jo viss ļoti dārgs.
***
Labais un sliktais tonis Sanktpēterburgā
Lielīt vai lamāt Krievijas prezidentu.
Apmeklēt restorānus un runāt par to.
Lietot alkoholu ļoti daudz vai nemaz.
Strādāt daudz vai nemaz.
Skaidri zināt par savu seksuālo orientāciju un to uzsvērt.
Cept piknikos gaļu.
Demonstrēt jauno dzīvokli pēc eiroremonta.
Sapņot par ceļojumu uz Parīzi.
Par braukšanu uz Maskavu runāt kā par galēju nepieciešamību.
Nebilst par prezidentu ne vārda.
Apmeklēt padomju laika ēstuves.
Rūpīgi slēpt kā vienu, tā otru.
Tērpties vietējos ražojumos un mulsi smaidīt.
Strādāt pa roku galam.
Nevienam neteikt par savu seksuālo orientāciju un pašam par to šaubīties.
Cept piknikos kartupeļus ar mizu.
Demonstrēt veco dzīvokli pēc humānās katastrofas.
Sapņot par kruīzu pa Volgu.
Teikt, ka mīli Maskavu.
(“Lauku Avīze”)
