Nu jau aizritējis mēnesis, kopš augstskolās sākušās mācības.
Nu jau aizritējis mēnesis, kopš augstskolās sākušās mācības. Tā kā studijas nav tikai abiturientu, bet arī vecāku naudasmaka problēma, ieklausījāmies dažos viedokļos.
Pret pašas gribu “biezo” kārtā
— Neticiet reklāmām! Tāda ir mana pamācība vecākiem, kuru bērni nākamajā gadā stāsies Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu un Moderno valodu fakultātē, — saka Irēnas kundze. Laikrakstā “Jaunā Avīze” bija rakstīts: “Kopmītnē vietu skaits pietiekams!”, tāpēc īpaši par meitas dzīvošanas problēmām neuztraucos. Pēc iestājeksāmeniem bija gan solīts, ka par kopmītnes piešķiršanu pēc 11. augusta atsūtīs vēl izziņu. Kad to nesaņēmām, LU mājaslapā atradām “laimīgo” un “nelaimīgo” sarakstu. Lieki piebilst, kāds bija mūsu pārsteigums, ka kopmītne nebija piešķirta. Bija gan piebilde, ka “nelaimīgajiem” par to interesēties pēc 25. datuma studentu servisā. Nezinu, kas ar to domāts. Varbūt bija jāiet ar kukuli, varbūt ar skaļu balsi, varbūt ar asarām. Diemžēl mana meita ir ļoti klusa un kautrīga — teica, paskaidrojuši, ka neesot nekādu cerību. — Mamm! Ko tad tu vari gribēt, ka rindā pēc kopmītnes pirms manis ir ap 50 cilvēku, pēc — ap 100?
Ar varu meitu pierunāju aizbraukt uz Aristoteļa svētkiem 31. augustā. Jāteic, tos viņa varēja baudīt tikai divas stundas, jo mums nav personiskās automašīnas, bet pēdējais vilciens uz Koknesi, kurā dzīvojam, atiet pulksten 22.22. Mājās meita ieradās ap pusvieniem naktī, otrā rītā jau pussešos skrēja uz vilcienu. Nedēļu nobraukāja, līdz no paziņām uzzinājām 34. arodvidusskolas kopmītnes adresi, kuras komandante Dzintra Jakubāne bija ļoti pretimnākoša un labprāt brīvajās vietās izmitināja bez pajumtes citās skolās palikušos. Nu gan esam dabūjušas dzīvojamo platību centrā, jo Juglas kopmītne ir krietni patālu, turklāt jābrauc līdz skolai ar diviem transportlīdzekļiem. Tagadējā dzīvošana gan iznāk krietni dārga — 30 latu, tā ka drīz atkal paredzami Jurģi. Sākumā domāju, ka “nežēlastībā” mana meita krita tāpēc, ka netika valsts finansējuma grupā, taču, kā izrādījās, tā nav — viņas klasesbiedrene svešvalodniekos mācās par valsts līdzekļiem, bet kopmītnē tik un tā netika. Kāda māmiņa, kura dzīvo Skrīveros un abas viņas meitas studē universitātē, teica: “Naivā, ja students dzīvo no Rīgas robežās līdz 115 kilometriem, kopmītni neredzēt!”. Man atliek tikai secināt, ka esmu “biezo” skaitā, tikai kāpēc gan to vajadzīgs slēpt?
Nabagiem uz kredītu nav ko cerēt
Savukārt Edija māmiņai pamatīgas problēmas sagādājuši solītie kredīti. Dēls pieteicies gan uz studiju, gan studējošo kredītu, bet, kad vajadzējis sākt kārtot formalitātes, pamatīgi “iestrēguši”. Bankā vajadzīgi divi galvotāji, kuriem vismaz 60 latiem katru mēnesi jābūt pārskaitītiem “Hansabankā”. Edija tēvs jau ilgāku laiku ir bezdarbnieks, kur ņemt otru galvotāju? Vietējā pašvaldība ir gana nabadzīga, tā atteikusi. Nu apzina visus radus un draugus. Savukārt Elīnas mamma uzskata, ka nabadzīga cilvēka atvasei nav ko sapņot par studijām par maksu. Daļa studiju maksas (Ls 130), piemēram, Latvijas Universitātē bija jāiemaksā jau 8. augustā. Diemžēl ne visi to varēja izdarīt. Turklāt šī bija viena no lētākajām studiju programmām — Ls 550 gadā. Ja izdosies, kredītu saņems oktobra vidū. Elīnas mammai, par laimi, bija no kā aizņemties.
Antras dēls iestājies Baltijas Krievu institūtā. Līdz šim brīdim viņam nekas nav zināms par kredītu. Mamma izmisumā.
— Kamēr lielākā daļa iedzīvotāju nesaņems kārtīgas algas, mums nav ko cerēt uz labiem speciālistiem. Vai tas ir normāli, ka bērni iesniedz dokumentus piecās specialitātēs un iestājas nevis tur, kur patīk, bet tur, kur nav jāmaksā? — tā Jura tētis.
