Kāda klintainiete, kuras vārds redakcijā zināms, taču publicēt viņa to nevēlējās, sastapusi kārtējos negodīgos lopu uzpircējus.
Kāda klintainiete, kuras vārds redakcijā zināms, taču publicēt viņa to nevēlējās, sastapusi kārtējos negodīgos lopu uzpircējus. Par krāpšanu nav runa, bet gan par firmas darbinieku attieksmi pret klientiem.
Sirmā kundze nolēmusi pārdot govi un telīti. Domājusi par to jau gadu, taču gaidījusi, kad lielākas kļūs lopu iepirkuma cenas. Beidzot piezvanījusi vairākām firmām un izvēlējusies zemnieku saimniecību “Senlejas” no Ogres rajona.
“Kalna Kapmalu” māju saimniece stāsta:
— Kad zvanīju firmai un jautāju, kādas ir iepirkuma cenas, viena kundze man atbildēja, ka par augstākā barojuma lopa dzīvsvara kilogramu maksā 25—27 santīmus, par vidējā barojuma — 24—25 santīmus.
Pēc lopiem atbrauca firmas pārstāvis, pārmērīja viņus. Protams, viņa un mani mērījumi nesaskanēja, taču biju dzirdējusi, ka tā notiek, tāpēc īpaši nesatraucos. Biju priecīga, ka manus lopus novērtēja kā augstākā barojuma, tas nozīmē, ka varēju saņemt 27 santīmus par kilogramu.
Mani pārsteidza kāda cita lieta. Esmu radusi visus darījumus kārtot, apsēžoties pie galda. Arī šoreiz atbraukušo vīru aicināju istabā, lai mierīgi varētu caurskatīt visus dokumentus, kuri man jāparaksta. Taču jaunais cilvēks kategoriski atteicās iet istabā un pabāza zem deguna papīru kaudzīti. Stāvot pagalmā un turot tos rokā, parakstīju, pat lāga nepārskatījusi.
Ieejot istabā, uzmanīgāk izpētīju saņemto kvīti un biju šokā. Domāju, ka saņemšu 27 santīmus par dzīvsvara kilogramu un vēl 12 procentu piemaksu. Taču izrādījās, ka piemaksa jau iekļauta cenā un patiesībā es par kilogramu gaļas esmu saņēmusi tikai 25 santīmus. Ja es to būtu pamanījusi jau pagalmā, lopus nebūtu pārdevusi un naudu nebūtu ņēmusi.
Sirmā kundze visvairāk sašutusi par zemnieku saimniecības “Senlejas” darbinieku nevērīgo attieksmi, kuri neizskaidroja cenas veidošanas politiku. Pēc notikušā viņa zvanīja gan lopu pircējiem, gan Aizkraukles rajona lauksaimniecības konsultāciju birojam, gan arī Valsts ieņēmumu dienesta darbiniekiem Aizkrauklē. It kā jau viss ir pareizi un neviens nav apkrāpts, taču kāpēc firmas darbinieki uzreiz klientam visu neizskaidroja? Droši vien baidījās, ka zemās cenas dēļ sieviete no viņu pakalpojumiem atteiksies. Bet, kad govs pārdota un nauda saņemta, ko nu vairs traci celt.
Acīmredzot Latvijā valsts iestādes privātbiznesa priekšā ir bezspēcīgas, jo tām nav tiesību noteikt uzpircējam iepirkuma cenu vai tās veidošanas politiku. Tāpēc pirms līdzīgiem darījumiem labāk konsultēties ar speciālistiem. Katrā pagastā taču ir veterinārārsts, var zvanīt arī lauksaimniecības konsultāciju birojam.
