Kad rudenīgi rēnajā 19. septembra novakarē pēc darba devos mājup, manī virmoja tikai viena doma — šāda diena Latvijai ir vienīgā un pēdējā, rīt mēs jau būsim citā pasaulē.
Kad rudenīgi rēnajā 19. septembra novakarē pēc darba devos mājup, manī virmoja tikai viena doma — šāda diena Latvijai ir vienīgā un pēdējā, rīt mēs jau būsim citā pasaulē. Nezinu, kā sirdī bija vairāk — nožēlas par to, ka nespējam būt pilnīgi neatkarīga zeme, vai nedrošības sajūtas, domājot par neskaidro tautas nākotni.
Nu Latvija savu izvēli izdarījusi. Mēs esam 25. valsts šajā savienībā. Zvaigžņotais aplis paplašinājies.
Ja Eiropai “nē” teiktu mūsu kaimiņzemes Lietuva un Igaunija, iespējams, arī mēs darītu tāpat. Nu cita ceļa nebija. 20. septembrī 67 procenti jeb divas trešdaļas no balsstiesīgajiem pilsoņiem, kuri piedalījās referendumā, 1006 vēlēšanu iecirkņos nobalsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā. Visvairāk ES atbalstītāju bija Liepājā, Valmieras, Ventspils, Cēsu, Kuldīgas un Limbažu rajonā.
Pretējs viedoklis vēlētājiem bija Daugavpils, Rēzeknes, Krāslavas un Ludzas rajonā. Tur pārsvaru guva eiroskeptiķi. Kāds aizkrauklietis svētdien teica: viņiem jau tur nekā nevajag, ir labi tāpat kā tagad — zeme neapstrādāta, jaunieši devušies uz Rīgu, bet palicējiem katrā mājā darbojas kandžas aparāts. Gluži tā nu nevar teikt, jo šajā novadā krievvalodīgo pilsoņu ir vairāk nekā latviešu, un viņi saprotamu iemeslu dēļ acīmredzot labāk gribētu dzīvot Vitebskas guberņā.
Lai arī referenduma norisi vēroja vairāk nekā 160 ārzemju žurnālistu, lielu kaunu mūsu zemei tieši referenduma naktī sagādāja garīga persona — Latvijas Pirmās partijas priekšsēdētājs Ēriks Jēkabsons. Tūlīt pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas viņš paziņoja, ka jāgāž premjers Einars Repše, jo Latvija esot diktatūras priekšvakarā. Premjera darbības stils esot valdonīgs un aizskarošs, valdība viņa vadībā vairs nevarot strādāt.
Diplomāta iemaņu trūkuma dēļ Einars Repše bieži, nedomājot par sekām, pasaka, ko domā, bet tāpēc jau viņš nav diktators. Latvijai bijis tikai viens diktators — Kārlis Ulmanis.
Jēkabsona paziņojums tobrīd gan bija tikai saucēja balss tuksnesī, jo piekritēju pulks āvām rokās, lai Repši tūlīt padzītu, neparādījās. Laikam mācītāja kunga mēli tajā brīdī būs raustījis pats sātans, jo jau pēc trīsarpus stundām svētais tēvs teica, ka ir pārprasts un ka Pirmā partija paliks gan koalīcijā, gan valdībā.
Tas gan notika tikai pēc tam, kad kļuva zināms, ka referenduma iznākums ir pozitīvs Latvijas dalībai ES. Tomēr moris savu bija padarījis — viņa izlietais darvas spainis referenduma nakts emocionālo gaisotni pilnībā bija sagandējis.
Repše nepalika parādā un ātrumā paziņoja, ka saņēmis naža dūrienu mugurā, nenoliedzot, ka ir diezgan skarbs un prasīgs, bet tikai tāpēc, lai valdība labāk strādātu un pildītu pirmsvēlēšanu solījumus. Prezidente, glābdama situāciju, ar humoru atzina, ka šis konflikts atgadījies lielas politiskās spriedzes dēļ, jo latviešiem, lūk, esot dramatiska dvēsele. Mēs mīlot teātri un lielu pārmaiņu brīžos daudz ko mēdzot dramatizēt.
Šajās dienās redzēsim, kā pasaule būs novērtējusi mūsu “dramatisko” dvēseli, jo notikušais dažādā žurnālistu interpretācijā izskanējis visur. Kaut arī Repše būtu pelnījis šādu attieksmi, savu kaujas saucienu Jēkabsons varēja izkliegt pirmdien — pirmajā valdības vai Saeimas sēdē.
Sadusmots par koalīcijas nodevību, Jutu Strīķi neievēlot par KNAB vadītāju, Repše paziņoja, ka daļa valdības atbalsta noziedzniekus. Pirms balsojuma koalīcija pret šo kandidatūru neiebilda, bet slēgtajā balsojumā 51 deputāts tomēr bija pret.
Kā lai uz šādu koalīciju paļaujas? Mācītājs un deputāts Ēriks Jēkabsons, redziet, apvainojies, ka ieskaitīts noziedzniekos, bet neatzina, ka, būdams godīgs cilvēks, nebaidās no Strīķes un ir balsojis par.
Pēc referenduma nakts pirmā šoka atjēgusies, koalīcijas partneri — zaļie un zemnieki un mācītāju partija — atzinuši, ka “Jaunajam laikam” valdība jāvada, tikai premjeram jābūt citam. Tēvzemieši izturas klusu, bet jurkānieši gatavi sadarboties ar koalīciju. Tautas partija turpina zākāties, jo zina, ka Repše ar viņiem vienu dziesmu nekad nedziedās.
No šādiem “sabiedrotajiem” “Jaunajam laikam” būtu jātiek vaļā pēc iespējas ātrāk. Arī premjers uzskata, ka tūlīt jānoskaidro, vai visiem koalīcijas partneriem ir kopīgs viedoklis. Cik tad ilgi var tā māžoties?
Tomēr Einars Repše un viņa frakcija paziņo, ka gatavi strādāt arī mazākumvaldībā. Tas atgādina karavānu, kura par spīti suņu rejām dodas tālāk. Nu mums jādomā — ja ne Repše, kurš tad? Neaizstājamu cilvēku nav.
Tagad, kad esam Eiropā, ticu, ka drīz vien pienāks laiks, kad Latvijā beidzot likums un taisnība visiem būs viena.
Citādi būtu, ja referenduma iznākums būtu negatīvs, un mēs, kā prezidente teica, nevienam nebūtu vajadzīgi un nevienam ar mums nebūtu par ko runāt. Kaut arī valdības mainītos vai ik pēc pāris mēnešiem, nu mēs neesam pasaules malā, neesam, kā teikts vecā enciklopēdijā, maza, zaglīga tauta, kas dzīvo Baltijas jūras krastā un pārtiek no ogām un sēnēm.
