Aizkraukliete Anita Cibiņa vēlējās laikraksta “Staburags” lasītājiem pastāstīt par kādu kuriozu normu likumā par dzīvnieku pārvadāšanu sabiedriskajā transportā.
Aizkraukliete Anita Cibiņa vēlējās laikraksta “Staburags” lasītājiem pastāstīt par kādu kuriozu normu likumā par dzīvnieku pārvadāšanu sabiedriskajā transportā:
— Rīgā nopirku divarpus mēnešus vecu asspalvainā takša kucēnu, vedu viņu, iebāzusi azotē. Līdz Aizkrauklei braucu vilcienā, tālāk līdz pilsētai cerēju nokļūt ar satiksmes autobusu. Autobusa vadītājs man laipni paskaidroja, ka autobusā varēšu braukt tikai tad, ja sunim uzlikšu uzpurni un kaklasiksnu un būs pavada.
Biju ļoti izbrīnīta, ka mazam kucēniņam vajadzīgs uzpurnis. Viņš pats ir labi ja 20 centimetru gars, bet purniņš — varbūt četri centimetri. Tik mazu uzpurņu veikalos nemaz nemēdz būt, tie speciāli jāpasūta.
Taču viņš man parādīja likumu par dzīvnieku pārvadāšanu sabiedriskajā transportā, kur tiešām rakstīts, ka sunim jābūt uzpurnim. Tikai nav norādīts ne suņa vecums, ne lielums. Tātad autobusa vadītājam bija likumīgs pamats mani autobusā neielaist, tomēr viņš bija atsaucīgs un nelika man iet kājām.
Ja pilsētā suni ved pastaigā, uzpurni vajag dzīvniekam, kuram skausta augstums ir 30 un vairāk centimetru. Kucēniem pietiek ar kaklasiksnu un pavadu. Varbūt pasažieru pārvadājumu speciālistiem vajadzētu pārskatīt šo likuma normu un piemērot to reālajai dzīvei? Ko lai dara tie cilvēki, kuriem pieder kabatas sunītis? Viņš viss ietilpst vienā uzpurnī.
