Uzņēmējs, Pļaviņu krodziņa “Retrobārs” īpašnieks Jānis Mednis ir apskatījis daudzas zemes, baudot to kultūru.
Uzņēmējs, Pļaviņu krodziņa “Retrobārs” īpašnieks Jānis Mednis ir apskatījis daudzas zemes, baudot to kultūru. Tomēr, kā dziesmā dzied — ir par maz un ir par maz, gribas vēl, jo ir par maz…
Par Ameriku sapņots jau sen. Ceļojuma laikā Spānijā, stāvot Atlantijas okeāna krastā, domāts, kā gan izskatās okeāna viņā pusē — Amerikā? Pērn ziemā negaidīti saņemts uzaicinājums ciemoties šajā zemē, ieskaitot apmaksātas aviobiļetes turp un atpakaļ, kā arī garantētus uzturēšanās izdevumus. Tādu izdevību garām nevarēja laist. Turklāt intervijā “Staburagam” šī gada sākumā Jānis Mednis sacīja, ka saņēmis vīzu vairākkārtējai iebraukšanai Amerikas Savienotajās Valstīs tuvākajos desmit gados, ko gatavojas izmantot. Nevar taču tautu mānīt, tāpēc ar kundzi Ievu posušies ceļā.
Satraucošais ceļojums lika atcerēties bērnībā piedzīvoto traģikomisko atgadījumu, ko šad un tad krodziņa saimnieks mēdzis izstāstīt saviem amerikāņu viesiem. Gados vecākie pusaudži iestāstījuši, ka, ziemas laikā piegrūžot mēli ragavu sliecei, varot Ameriku redzēt. Mēģinājis arī, taču asaras aizmiglojušas acis, bet no Amerikas nekā…
Taisnāk — ar līkumu
Šoreiz viss bija pa īstam. Šī gada marta beigās Jānis Mednis kopā ar kundzi Ievu jau bija Amerikas viņā pusē, rietumu krastā Losandželosā pie Klusā okeāna, kur ziemas nav un valda mūžīgais pavasaris, zaļo palmas, aug nenormāli lieli kaktusi, citronu un apelsīnu koki.
Licies gluži vai neticami, ka taisnākais ceļš uz zemeslodes viņu pusi ved ar līkumu. Kā gan citādi saprast un izskaidrot, ka, braucot uz Amerikas dienvidiem, no Frankfurtes Vācijā lidojuši virzienā uz Ziemeļpolu, garām Anglijai, pāri Islandei, Grenlandei, Kanādai, ierodoties Losandželosā pilnīgi no pretējās — Klusā okeāna puses? Var sacīt — pa “ķēķa durvīm”.
— Sveika, Amerika! Protams, angliski un ar smaidu, kā tas Amerikā pieņemts, teicu pirmajam valsts varas iestāžu pārstāvim — apmēros un svarā varen dūšīgam nēģerim. Un šis labsirdis, ieceļošanas anketā iespiežot zīmogu, pieticīgi minēto četru nedēļu uzturēšanās laiku Amerikā ne lūgts, ne prasīts pagarināja uz pusgadu. Žēl, ka nebijām ieplānojuši šādi izrādīto laipnību izmantot. Vairākkārt pārliecinājāmies, ka amerikāņi ir dīvaini, dažkārt arī neizprotami, — stāsta J. Mednis.
Smaidot nepazudīsi
Viņš arī piebilst, ka Amerikā nelieto vārdu “nēģeris”. To der iegaumēt, ja negribas iekulties nepatikšanās. Ja nepieciešams uzsvērt vai pieminēt ādaskrāsu, amerikāņi saka — “black” vai labāk “coloured american”, kā arī bez īpašas vajadzības ādaskrāsu nepiemin. Pēc Jāņa Medņa vērojuma, Amerikas dienvidu štatos katrs trešais ceturtais iedzīvotājs ir melns, melnīgsnējs, šokolādes brūns vai iedzeltens. Pa retam redzami arī sarkanādaiņi — Amerikas pirmiedzīvotāju, indiāņu, pēcteči. Taču visi kopā viņi sevi uzskata par amerikāņiem.
— Kā jau minēju, dienvidu štatos ir daudz krāsaino amerikāņu, īpaši meksikāņu izcelsmes, spāniski runājošie. Ir ciemati un mazpilsētas, kur ielu nosaukumi, veikalu izkārtnes rakstītas spāņu valodā. Tur labprātāk un laipnāk jūs uzklausīs, ja runāsiet vai vismaz centīsieties sākt sarunu spāņu valodā. Pārliecinājos, ka Amerikā gluži ciešami var izlocīties, ja angļu valodā prot pateikt: “sveicināti”, “uz redzēšanos”, “lūdzu”, “paldies”, “atvainojiet”, “jā” un “labi”. Vadošais no pieminētajiem noteikti ir — “atvainojiet” (“sorry”). Ja arī cilvēkam grūta galva un nekā cita neprot, tad par galīgo muļķi neuzskatīs, ja laikā un vietā pratīsi to pateikt. Ja svešā zemē valodu nepratējam arī tas piemirstas — smaidi! Tad pat Amerikā nepazudīsi, — saka ceļotājs ar pieredzi.
Sodi ir bargi
Savukārt spāņu valodā bieži lietots ir vārds “maņjana” (“rītdien”). Tikpat labi to var saprast arī kā pieklājīgu atrunu, atteikumu — varbūt citreiz, kas īstenībā var nozīmēt arī “nekad”. Jānis Mednis uzskata, ka valodas trūcīgās zināšanas nav šķērslis nekam. Drīzāk jau, ceļojot pa Ameriku, sākumā grūti pierast, ka attālumu un atļauto braukšanas ātrumu nosaka jūdzēs, sveramās preces veikalos pārdod mārciņās, augstumu mēra pēdās, tilpumu — galonos, bet temperatūru nosaka pēc Fārenheita.
Tas rada arī pārpratumus. Sākumā, ieraugot teicamā kārtībā uzturēta autoceļa malā ātrumu ierobežojošo zīmi 55 vai 75, tā vien gribējies iesaukties: “Smejieties, vai, par latviešiem, kas pa savām šaurajām, līkumainajām un bedrainajām šosejām traucas ar 90 kilometriem stundā un vēl ātrāk!”. Noskaidrojies tomēr, ka ātrums norādīts jūdzēs. Viena jūdze līdzinās 1,6 kilometriem. Tātad 75 jūdzes ir 120 kilometru. Jaudīgie amerikāņu automobiļi gan paredzēti lielākiem ātrumiem, taču trakulīgus autobraucējus tikpat kā nemanīja. Sodi pārkāpējiem ir bargi, un auto apdrošināšanas noteikumi vēl bargāki.
Asākas izjūtas cienošiem autobraucējiem Amerikā tomēr ir kur savas vēlmes piepildīt. Piemēram, pašā Sanfrancisko centrā ir vienvirziena iela — Lombardstrīt. Slīpums tai gandrīz 45%. Nobrauciens kā no jumta.
Pašnāvnieku iecienīta vieta
Pirms abus Latvijas ceļotājus palaist divatā klejot pa Kaliforniju automašīnā, namatēvs Ralfs aizvizināja viņus uz 800 kilometru attālo Sanfrancisko. Braucot varēja iepazīt arī Kalifornijas ziemeļdaļu, redzēt slavenos neapjaušami plašos augļudārzus.
Iekams iebraukt Sanfrancisko līča piekrastes pilsētiņā Ouklendā, brauciens vedis pāri varenam divu līmeņu tiltam. Kustība piecās joslās — vienā virzienā tilta apakšējā daļā, pretējā virzienā — augšējā. Pārbrauciens maksā divus dolārus. Kad laimīgi nokļūts lejā pa Lombardstrītu, nākamais apbrīnas objekts ir par pilsētas simbolu kļuvušais 2,7 kilometrus garais Zelta vārtu tilts. Patiesībā pilsētā ir trīs līdzīgi tilti, bet ievērojamākais ir 1937. gadā uzceltais. Varbūt tāpēc, ka tas pāri jūras līcim uzcelts pirmais. Iespējams, arī tāpēc, ka, neskatoties uz visiem veiktajiem pretpasākumiem, tieši tas esot pašnāvnieku iecienītākais.
Noziedznieki drošākā vietā
Okeānā pāris kilometru no krasta uz mazas smilšu saliņas slejas slavenais Alkatrazas cietums. Tur mūža ieslodzījumu pavadījuši bīstamākie Amerikas noziedznieki, arī lielslepkavnieks Als Kapone. Tagad cietums ir tukšs un kļuvis par tūristu iecienītāko apskates objektu. Noziedzniekiem atrasta cita — drošāka vieta.
Sanfrancisko ir ostas pilsēta, kas uztur tirdzniecības sakarus ar zemēm viņpus Klusā okeāna. Īpaši uzplaukusi Otrā pasaules kara laikā. Tagad ostas spīķeros un teritorijā lielāko tiesu iekārtoti izklaides un tirdzniecības centri. Kādā no bijušajām kuģu piestātnēm uz dēļiem gozējas un ūdenī draiskojas roņu un jūras lauvu bars.
Gājēju tikpat kā nav
— Lai ātrāk iejustos Losandželosā, braucot ar automašīnu, mūs iepazīstināja ar gigantiskās pilsētas ģeogrāfisko izvietojumu, īpatnībām un kārtību. Piemēram, mūs izbrīnīja amerikāņu uzkrītoši disciplinētā uzvedība, šķērsojot ielas. Uzzinājām arī kāpēc — naudassods par ielas pāriešanu neatļautā vietā ir 70 dolāru. Bez tielēšanās un garām pārrunām. Acīm redzami pietiekami iedarbīgs līdzeklis. Neredzējām jau tā reti sastopamos kājāmgājējus, kur pagadās, šķērsojot ielu, lai arī neviena policista tuvumā nebija, — stāsta Jānis Mednis.
Varēja arī pārliecināties, ka patiesībai atbilst jau agrāk dzirdētais par savrupmāju rajoniem, kur vispār nav trotuāru gājējiem. Iedzīvotāji pārvietojas tikai automašīnās. Izņemot Klusā okeāna piekrastes pludmales un pastaigu vietas, gājēji Losandželosā ir reta parādība.
Viena no Losandželosas īpatnībām — vairākums māju pilsētā ir divstāvu vai pat vienstāva. Pēc savulaik notikušajām postošajām zemestrīcēm cilvēki baidās celt augstākas, ja tām nav būvēti speciāli pamati. Skats uz šo Amerikas lielpilsētu līdz ar to ir neparasts — zemas celtnes, virs kurām rēgojas milzīgi augsti reklāmas plakāti, kuros uzbāzīgā veidā norādīts, ko pirkt, nomāt, ēst, kur atpūsties, braukt un dzīvot. Pilsētiņā ir rajoni, kur tādos kā mūsu izpratnē veidotos ģimenes dārziņos ierīkoti un darbojas naftas sūknīši.
Pagatavo acupriekšā
Tā kā Medņu pāra pamatnodarbošanās ir sabiedriskā ēdināšana, viņi centās apmierināt ziņkāri — ko un kā ēd amerikāņi. To, ka aizokeāna ļaudis mīl un var atļauties labi paēst, apstiprināja daudz redzētie miesās diženie iedzīvotāji. Dažādus kulinārijas brīnumus ir labāk un vieglāk pašam izgaršot un baudīt nekā otram izstāstīt, tomēr ieskatu var sniegt.
Amerikā dzīvo praktiski visu pasaules tautu pārstāvji. Losandželosā vien ir ap trim miljoniem ķīniešu, pāris miljonu japāņu un citām tautām piederīgo. Daudzas iemaņas un tradīcijas paņemtas līdzi no dzimtenes un pielāgotas Amerikas apstākļiem, saglabājot īpatnības, ēdiena gatavošanas māku ieskaitot. Visu šo kolorītu nobaudīt neizdotos pat īstenam gardēdim.
Ēdienu cenas ir, sākot no pāris dolāriem visur esošajās McDonalds ātrās apkalpošanas ēstuvēs, līdz 10—150 dolāriem par vienu porciju kādā vidējās kategorijas ķīniešu restorānā. Ko pasniedz par šādu cenu? Restorānā akvārijā mīt dzīvi kalmāri, omāri, astoņkāji, krabji un citas jūras radības. Ja apmeklētājs izvēlas astoņkāji, viņa acupriekšā to izzvejo, aizgādā uz virtuvi un pēc brīža pasniedz īpaši pagatavotu. Rēķins līdz ar to būs atbilstošs.
(Turpmāk vēl)
