Aivara Berķa, Ērika Hānberga un Imanta Ziedoņa ceļojums pa sakoptām Latvijas lauku sētām turpinās.
Aivara Berķa, Ērika Hānberga un Imanta Ziedoņa ceļojums pa sakoptām Latvijas lauku sētām turpinās.
Otrdien viņi viesojās Aizkraukles pagasta “Cepļos” pie Zentas un Imanta Baumaņiem un Staburaga pagasta “Baķos” pie Aijas un Ērika Baķiem. Šī gada tēma — viesi sakoptā lauku sētā. Imants Ziedonis šajā braucienā nepiedalījās, bet kopā ar Aivaru Berķi un Ēriku Hānbergu, kā jau ierasts, lauku sētas vērtēja uzņēmējs Aivars Smagars un avīzes “Pasaules Atbalss” žurnāliste Margarita Guseva. Līdzi devās arī “Staburags”.
No Aizkraukles rajona pieteikti četri objekti. Pilskalnes pagasta Pilkalnes muižā izveidoto viesu namu un Pilskalnes mazpulka veikumu pagasta tūrisma attīstībā zinošā trijotne apskatīja apmēram pirms mēneša.
Jaunatklājums
Pirmais objekts šoreiz bija Aizkraukles pagasta “Cepļi”, kur ciemiņus sagaidīja saimnieks Imants Baumanis. Lai gan pati dzīvoju Aizkrauklē, Baumaņa kunga stāstītais par bijušo kaļķa cepli un citiem interesantiem objektiem man, tāpat kā rīdziniekiem, bija jaunatklājums.
Ja aizbrauksiet uz “Cepļiem”, varēsiet apskatīt dolomīta atsegumu Daugavas krastā, padzerties atspirdzinošo avota ūdeni, izstaigāt upes krastus, izjust jauko piparmētru smaržu un aplūkot pavisam nelielu Staburaga klints atvasīti. Arī no tās iztek avots. Baumaņa kungs stāsta, ka klints aug. Kad būs lieli viņa mazmazbērni, varens varbūt būs arī “Cepļu” Staburags.
Grib būvēt cepli
Pilnībā apkārtējās dabas jaukumu un krastmalas takas var izbaudīt tikai tad, kad uzrāpjas stāvajā nogāzē. Tad jāpiestāj pie Krustiņa, kurš atzīts par Latvijas mēroga dižakmeni, vēl jāuzkāpj uzkalnā, no kura pāri ābeļu galotnēm var redzēt spēkstaciju un, kā “Cepļu” saimnieks saka — vietējo Šanhaju jeb Aizkraukles vasarnīcu rajonu.
Imants Baumanis stāsta, ka no dolomīta akmeņiem gribētu uzbūvēt kaļķu cepļa maketu dabīgā lielumā. Tas varētu kļūt par interesantu apskates objektu, taču šīs idejas realizācijai pagaidām nav naudas. Pagaidām šo ieceri var apskatīt zīmējumos un sienas gleznojumā “Cepļu” mājas verandā.
Maršu nespēlē
Tas viss saimnieka ziņā, bet Zentas kundze rūpējas par sētas daiļumu — akmensdārzu un puķudobēm, kā arī garšīgu cienastu viesiem. Arī konkursa vērtētājiem ļoti garšoja saimnieces ceptās kartupeļu pankūkas, pupas, pīrāgi un citi gardumi.
Baumaņu ģimene pazīstama arī kā muzikanti. Tas bija norādīts konkursa pieteikumā. Viesus gan muzicējot viņi nesagaidīja, jo tā jau esot darījis kāds ģimenes ansamblis Jēkabpils rajonā, taču labprāt rādīja un stāstīja, kādos koncertceļojumos bijuši un kur spēlējuši.
Divas komisijas vienā dienā
Šī diena īpaša bija arī Staburaga pagasta “Baķu” māju saimniecei. Tieši otrdien ekspluatācijā nodotas divas viesu mājas. Viena komisija aizbraukusi, klāt jau nākamā — sakoptās lauku sētas vērtētāji. “Baķu” saimniece Aija, izvadājot pa savu teritoriju, stāsta, ka Staburagā pavada tikai nedēļas nogali un atvaļinājumu, jo abi ar vīru Ēriku dzīvo un strādā Rīgā. Tāpēc jābrīnās, pa kuru laiku viņi paspējuši izveidot tik skaistu dabas stūrīti Daugavas krastā.
Viesus gaidīs maijā
Kad Baķi Staburagā nopirka zemi, te bija tikai aizaudzis lauks, krūmi cilvēka augumā, aiz kuriem upi nevarēja saskatīt. Trijos gados uzbūvēta dzīvojamā māja, pirts, divas viesu mājas, sakopta krastmala, izveidota pludmale, kura pieejama ikvienam, iekopts zālājs un skaistas puķudobes. Izrādās, apzaļumošana un labiekārtošana ir Aijas kundzes nodarbošanās galvaspilsētā.
Viesus gan “Baķos” varēs uzņemt tikai nākamā gada maijā, jo guļbaļķu namiņiem jāļauj “nosēsties” un vēl šis tas labiekārtojams. Aijas kundze saka: “Te gribam redzēt ģimenes, kurām patīk klusums un miers. Cienām to, ko esam iekārtojuši, tāpēc negribam te plašus un skaļus banketus.
Nojausma par godalgām jau ir
Sakopto lauku sētu konkursa rīkotājiem jāapciemo vairs tikai četras saimniecības, tad sāksies lielie strīdi un vērtēšana. Aivars Berķis saka:
— Tas būs viens traks numurs! Tik dažādas vietas un lietas kā šogad mēs vēl nekad nebijām redzējuši. Piemēram, dīķus varējām sagrupēt zivju, dekoratīvajos, dzirnavu un citos, bet šoreiz mums ir ļoti grūti visu “salikt pa plauktiņiem”. Ir, protams, nojausma, kuras saimniecības būtu pelnījušas galvenās godalgas.
Pagaidām gan par balvām negribētu runāt, jo tās vēl jāsagādā. Vai tas ir galvenais? Zinu, ka daudzas saimniecības konkursā piesakās tikai tāpēc, lai mēs turp aizbrauktu. Mūsu apciemojums un gūtā popularitāte jau ir liels pagodinājums un ieguvums. Konkursa noslēgumā ikvienam cenšamies pasniegt tencinājumu par paveikto. Zinu, ka daudzās mājās šis tencinājums nolikts goda vietā.
Piedāvā lielu daudzveidību
Trīs vīri Latvijas lauku sētās meklē kaut ko vienreizēju un neatkārtojamu. Ko tādu viņi atraduši savā šīgada ekspedīcijā?
Aivars Berķis turpina:
— Esam bijuši viesu namos, kuros ir dažādas kolekcijas, piemēram, ieroču, darbarīku, medību trofeju un citas. Pie Valdemārpils ir brīnišķīgs Laumu dabas parks, Tukuma rajona Lībagu pagastā apskatījām Folkloras taku, kurā viesi var uzzināt par latviešu tautas ieražām un svētkiem. Redzējām slēpošanas un rodeļu trases. Aglonas pusē izveidota Sapņu taka, kurā bērni ierobežojuši aizsargājamo augu audzes un turpat novietojuši arī zīmītes ar to aprakstu. Ir “Vilku pāreja”, “Raganu ieleja”, jo tālāk ej, jo vairāk atklāj. Ziemupē apskatījām skaistu paegļu audzi. Arī tādu dolomīta atsegumu kā “Cepļos” nebijām redzējuši.
Latvijā ir ļoti daudz vietu, kur ir ko redzēt. Jo vairāk braucam, jo vairāk apjaušam, cik maz šajos 12 gados esam redzējuši, ka mūsu valsts nav nemaz tik maza.
