Darbaroku trūkums uz māmiņu pleciem

Mierīgos sabiedrības ūdeņus ar saviem izteikumiem pamanījies sašūpot labklājības ministrs Uldis Augulis. Raidījumā “Spried ar Delfi” viņš izteicies, ka “darbaroku trūkuma dēļ tiek apsvērta iespēja saīsināt bērna kopšanas atvaļinājumu”. Sekojusi piebilde, ka to gan varētu darīt tikai tādā gadījumā, ja bērniem jau no viena gada vecuma tiktu nodrošināti bērnudārzi vai aukļu pakalpojumi. “Mums ir svarīgi skatīties nākotnē, lai darba tirgū cilvēku būtu pietiekami, lai mēs varētu nodrošināt to pašu pensiju sistēmu un solidaritātes daļu, ko šī brīža strādājošie maksā par pensionāriem,” skaidroja ministrs.

Viņš pamanījies ievilkt švīku vienā no retajiem lauciņiem, ar kuru Latvija kā valsts var lepoties — mums ir viens no ilgākajiem bērna kopšanas atvaļinājumiem pasaulē! Nesaskatu, kā šāds “risinājums” uzlabotu situāciju darba tirgū. Mazi bērni mēdz bieži slimot, slimības lapu ņemšana ir finansiāli izdevīgs risinājums? Sešu mēnešu nodokļu iemaksa valsts budžetā ir līdzvērtīga pusgadam, ko atņemt jaunajiem vecākiem un mazulim? Šobrīd lielākoties bērniņš pirmsskolas izglītības iestādi sāk apmeklēt pusotra gada vecumā. Ne jau tādēļ, ka mazais ir gatavs, vecākiem vienkārši nav citu variantu — jāatgriežas darbā. Ministra izteiktais priekšlikums prasītu pirmsskolas reformu — lielajās pilsētās jau šobrīd ir problēmas ar rindām uz bērnudārzu, gadu veciem bērniem nepieciešams daudz uzmanības un palīdzības ikdienas procesu veikšanai, vai pedagogi maz spēs, neizdegot, kvalitatīvi tikt galā?

Stiprais dzimums patiesībā ir sievietes — profesionālajā ziņā no mums sagaida tikpat lielu atdevi kā no vīriešiem, mājas darbu veikšanā mums ir uzticēta dominējošā loma, bērnu audzināšanā (standarta ģimenē) — absolūtais vairums darāmā gulst uz mammu pleciem. Bērna kopšanas atvaļinājumā lielākoties dodas tieši jaunās māmiņas — vai kādam šķiet, ka pusotrs gads mājās ar mazuli ir atpūta? Tas ir fiziski un bieži vien arī emocionāli grūti, vieglāk būtu iet uz darbu, bet nekas nav līdzvērtīgs šim kopā pavadītajam laikam.

Savulaik bija diskusijas par izmaiņām, kas likumiski ļautu atvaļinājumā esošam vecākam paralēli noteiktu slodzi arī strādāt. Ir cilvēki, kam darbs palīdz saglabāt veselo saprātu, patīk un ir nepieciešams. Piekrītu, ja to ir iespējams apvienot un ir vēlme tā rīkoties, tas būtu jāļauj. Bet piespiedu kārtā samazināt laiku ar bērnu, lai ātrāk atgrieztos darba tirgū, nav pareizi. Strādājošo attieksme un ražīgums, pirmkārt, ir pašiniciatīva, ko darba devējs ar dažādiem “burkāniem” var stimulēt, bet ar varu produktivitāti nepalielinās. Demogrāfijas dati liecina, ka bērnu kopšanas atvaļinājumā jau tā ir salīdzinoši mazs personu loks. Vai tiešām šī saujiņa cilvēku aizlāpītu trūkstošo darba roku robu? No ekonomikas ministra, kuram jācīnās par komersantu interesēm, šādu pieckapeikas plānu vēl varētu saprast, bet labklājības ministra izteikumi, kas ierosina pasliktināt ģimeņu un īpaši jutīgu cilvēku grupas labklājību, ir vairāk nekā dīvaini un kaitīgi kā sabiedrībai, tā viņa politiskajai karjerai.