Sievietes laukos bieži sevi parāda gan kā labas, gudras saimnieces sētā un kūtī, gan pārsteidz apkārtējos ar ko oriģinālu.
Sievietes laukos bieži sevi parāda gan kā labas, gudras saimnieces sētā un kūtī, gan pārsteidz apkārtējos ar ko oriģinālu. To var teikt arī par Vietalvas pagasta zemnieku saimniecības “Lejas Benckalni” saimnieci Ausmu Melbārdi.
Lai tik būtu enerģija
Viņa pēdējos gados sevī pēkšņi atklājusi vēlmi pilnībā pārvērst mājas plašo apkārtni. Nu jau trešo vasaru saimniece ar vīra Kārļa, meitu Solvitas un Sigitas un dēla Spodra palīdzību “Lejas Benckalnus” pārveido tā, ka tie sāk izskatīties gandrīz pēc ziedu un krāšņumaugu paradīzes klusajā Vietalvas pagasta nomalē.
— Nezinu, vai pietiks spēka un enerģijas, bet plāni man kā Napoleonam, — atzīst darbīgā saimniece.
Bez lopiem laukos nevar
Ausma un Kārlis Melbārži ir vietalvieši kopš dzimšanas. Tagad viņi saimnieko Kārļa tēva sētā. Kolhoza laikā Kārlis bija traktorists, bet Ausma pavāre vietējā ēdnīcā.
Nu abi pensijā, apsaimnieko vairāk nekā 40 hektāru zemes un meža, ir govis, jaunlopi un cūkas. Pienu ar piensaimnieku sabiedrības “Bites” starpniecību pārdod Rīgas piena kombinātam. Maksa gan par litru minimāla — tikai septiņi santīmi. Tomēr Melbārži, kā jau īsti lauku cilvēki, saimniekošanu nevar iedomāties bez lopu bariņa. Labi, ja savs piens un gaļa, vēl labāk, ja par to var arī kādu latu nopelnīt.
Iepazīstas ballē
Ar Kārli Ausma savulaik iepazinusies ballē, nākamgad abiem būs jau 40 gadu kāzu jubileja. Izaudzināt trīs bērni, ir arī divi mazbērni.
— Gadi ātri aizsteigušies. Vienmēr ir tā, ka es vairāk runāju, plānoju un komandēju, bet Kārlis klusēdams visu padara. Esam kā cimds ar roku, saprotamies no pusvārda, dažkārt tikai saskatoties. Vīrs nekad neļauj man smagus darbus darīt, bet es nevaru atturēties. Citreiz mēģinu nest, ko nevaru celt, — smejas Ausmas kundze.
Rūdījumu gūst Sibīrijā
Nav tā, ka Ausma Melbārde rosītos tikai pa savu saimniecību. Viņa ir arī Vietalvas pagasta politiski represēto vadītāja. Pati uz Sibīriju izvesta liktenīgajā 1949. gada 25. martā. Toreiz viņai bija tikai septiņi gadi.
Izvesti vecāki un trīs bērni, vēl divi piedzimuši Sibīrijā. Latvijā viņi atgriezušies tikai 1957. gadā. Pašu mājā ierādīta viena istabiņa, ar laiku gan mājas atgūtas.
— Skaudra bija mūsu, Sibīrijas bērnu, bērnība. Dzīvojām Novonikolajevskas sādžā, 32 no Latvijas represētās ģimenes, bērnu tur bija daudz. Ilgodamies pēc Latvijas, toreiz runājām: ja tiksim mājās, brauksim cits pie cita ciemos.
Nebūs noilguma
— Pēc daudziem gadiem dzīvi nu esam palikuši tikai 22. Satikāmies. Bija salidojums Ikšķilē, bet pērnvasar pie mums — “Lejas Benckalnos”. Kad tiekamies, runājamies līdz pusnaktij. Tik daudz sūru atmiņu, ka grāmatas varētu sarakstīt, — atzīst Ausmas kundze.
Lai skaudro gadu piemiņa nezustu, šovasar, Ausmas Melbārdes rosināti, vietalvieši pagasta centrā atklāja piemiņas akmeni represētajiem Vietalvas un Odzienas izsūtītajiem. Akmenī iecirsti vārdi: “Un nebūs noilguma tautas atmiņā tam laikam melnajam”…
Sirds ilgojas kā neparasta
Rosīgajai Melbāržu ģimenei darba nekad nav trūcis. Lai arī Ausma un Kārlis pensijā un varētu atvilkt elpu, jo lielākos darbus saimniecībā palīdz padarīt bērni, nekāda atpūta neiznāk.
Kārlim vienmēr ir ko darīt tīrumos, pļavās, mežā un kūtī. Ausmai rūp lopi un māja, bet pirms trijiem gadiem nolēmusi sakārtot plašo “Lejas Benckalnu” apkārtni. Pēkšņi sadomājusies par skaistu dārzu. Nomoda naktīs pārstaigāta pagātne un plānota nākotne.
Nevar palikt kaunā
Kad sāka remontēt garām mājām vedošo ceļu, saimniece palūkojusies uz savu sētu no tā puses un konstatējusi, ka apkārt mājai liela “čuhņa”. Nolēmusi — “Lejas Benckalni” nevar palikt kaunā, ja gar tiem vedīs asfaltēts ceļš.
— Ēkām apkārt bija sazēlis īsts mūžamežs — vecas plūmes un dažādi brikšņi. Cirtām un zāģējām, dedzinājām un atkal plēsām. Ar traktoru visu līdzinājām. Atklājās daudz dažādu vecu grabažu un akmeņu. Visu novācām, akmeņus salikām vienviet, lai vēlāk tos izvietotu pa dārzu, — atceras Ausmas kundze.
Vajadzīga lauku pirtiņa
Saimnieces plānos kā viena no pirmajām jaunbūvēm bija guļbūves pirtiņa. Būvniecības darbi, protams, vīriešiem, bet pirtiņas dekorēšana un iekārtošana — sieviešu ziņā. Pirtij piemērotas arī mēbeles, bet īpaši labi tajā iederas Ausmas brāļa darinātie lazdas koka atpūtas krēsli.
Ausmas kundze izplānoja arī nelielu nojumīti, kur ērti apsēsties un skaistajā ainavā nolūkoties. Pirts ārpusē ierīkoja skaistu galdu un solus. Saimniece no dabas materiāliem prot veidot dažādus dekorus un puzurus.
Kādā no šiem mākslas darbiem izmantotais kartupelis pavasarī pat asnus sadzina. Šķiet, viss, kam pieskaras Ausmas Melbārdes rokas, sāk dzīvot, zaļot un elpot. Pat sausās smilgas iederas kompozīcijā ar dažādām prasmīgi izžāvētām dārza puķēm.
Bez akmeņiem sētai trūkst košuma
— Par puķēm un košumkrūmiem pamatīgāk sāku interesēties tikai pirms dažiem gadiem, bet akmeņi man patīk jau kopš jaunības. Atceros, nekad nevarēju paiet garām kādam neredzētam akmenim. Man tie ir kā dzīvas būtnes. Katrā saredzu tā skaistumu, lietderīgumu un jau domās meklēju vietu, kur novietot. Tagad man dārzā ir gan akmens sēdekļi, gan akmens televizors, kurā puķēm lūkoties…
Sākot pamatīgāk post mājas apkārtni, sapratu, ka bez akmeņiem īsta skaistuma un harmonijas nebūs. Tā no savas zemes un arī no lielceļa malas izvēlējos akmeņus vienu par otru interesantāku, un vīrieši tad veda tos mājās.
Viens atkal noskatīts
Šovasar vēl vienu milzeni noskatīju. Esmu tam dārzā sagatavojusi īpašu vietu. Šoruden akmeni tur novietosim, bet pavasarī ap to veidošu tikai šim akmenim piemērotu dārzu.
Domās jau zinu, kādas puķes tam apkārt stādīšu, varbūt tas būs mans un akmens saules dārzs. Vēl neko konkrēti par to nevienam negribu stāstīt. Visa ziema priekšā, laika pārdomām pietiks. Savus projektus varēšu vērt kā kastaņus krellēs, līdz izvēlēšos piemērotāko, — jūsmo “Lejas Benckalnu” saimniece.
Būs rožu un liliju dārzs
Savu puķudārzu Ausmas kundze sāka veidot no ziemcietēm, sīpolpuķēm un pat no meža atnestajām un daudzviet zemē “iespraudītajām” vizbulītēm.
Sava vieta dārzā ir arī karaliskajām lilijām un rozēm. Pagājušajā vasarā kādai lilijai izplaukuši 35 ziedu zvani. Toties pieci rožu ceri ziemā izsaluši. Tas nekas, saimniece nepadodas un šopavasar iestādījusi jaunus rožu krūmus.
Viņa iecerējusi atsevišķi ierīkot gan rožu, gan liliju dārzu, kā arī stādīt puķes pa krāsām, lai būtu balto, sarkano vai zilo puķu skupsnas. Ausmas kundzei vislabāk patīk zilas puķes.
Puķēm svarīgi kaimiņi
Ausmas kundze pēc profesijas nav ne dārzniece, ne agronome, tāpēc viss, ko viņa zina par dārzkopību un puķaudzēšanu, ir pašmācības ceļā apgūts, kā arī no senčiem mantots.
Viņa zina, ka vislabākais mēslojums gan puķēm, gan košumkrūmiem ir atšķaidīta virca. Tikai jāielāgo, kādā laikā augi jālaista un kādām jābūt ūdens un vircas proporcijām. Lai mēslojums nebūtu ne par vāju, ne stipru, jo tad augi nonīkst.
Ausmas kundze cenšas ievērot arī to, kur katrai puķei patīk augt. Interesanti, ka puķēm svarīgi arī tas, kādas šķirnes stādītas blakus. Ne visas “kaimiņienes”, tāpat kā cilvēki, savstarpēji labi saprotas. Ja kāda sāk nīkuļot, saimniece ar steigu meklē citu vietu un kā ar mazu bērnu nēsājas pa dārzu, kamēr atrod to, kas puķei vajadzīgs.
Kad salna uzkāpj kalnā
“Lejas Benckalnu” saimniece nekad nezina, cik šķirņu puķu viņas dārzā zied. Zina tikai, ka ziedēšana sākas ar baltajām sniegpulkstenītēm, zilajām vizbulītēm, daudzkrāsainajiem krokusiem un beidzas, kad salna uzkāpj “Lejas Benckalnu” kalnā vai pat pirmais sniegs uzsnieg.
Lai arī ziedu bagātība liela, daudz kā vēl trūkst. Ausmas kundzei sirds kāro iestādīt rododendru audzi, pie mājām vēl nav dievkociņa, toties kuplo puplakšu cers.
Papardes nav jāmeklē
Visu “apsmaidīts” Ausmai ar Kārli ir paparžu stūrītis. Papardes iestādītas pie pašas dzīvojamās mājas. “Jāņu vakarā mums abiem nav jāiet uz mežu, papardes uzzied tepat pie loga,” smej rosīgā saimniece.
Cilvēkam diemžēl ir tikai divas rokas — ar nožēlu atzīst Ausmas kundze. Ja būtu četras, varētu arī mājas iekšpusi sapost tāpat kā apkārtni. Tagad tam neatliek laika, ja nu vienīgi nakts stundās vai ziemā.
Arī istabās zaļums
“Lejas Benckalnu” mājā ir vairākas istabas, un tajās visās ir istabas puķes, īpaši lielajā viesistabā. Ienācējs te jūtas kā ziemas dārzā. Pie griestiem piestiprināta milzīga efeja, kuras stīgas koši zaļām robainām lapiņām stiepjas uz visām pusēm. Lielos puķpodos zaļo kaktusi, mājas svētība un citi augi. Pa vidu dzīvajām puķēm dižojas Ausmas kundzes darinātie puzuri un sauso ziedu kompozīcijas.
Te pat ziemā smaržo pēc pavasara, vasaras un rudens. Vērojot šo augu bagātību, grūti aptvert, kā saimniece ar to visu tiek galā.
Izzied un izsmaržo gadu sūrums
Nesen Ausmas kundze diezgan nopietni saslima un pāris nedēļu ārstējās Aizkraukles slimnīcā.
— Kad pārbraucu mājās, vispirms gāju uz dārzu. Viss likās nezālēs ieaudzis, katru ziedu puduri gribējās noglāstīt. Pateikt, ka esmu atgriezusies, ka neviena puķīte netiks aizmirsta. Gāju uz pirtiņu, pastāvēju mūsu Noskaņupītes krastā. Nezin kāpēc todien atcerējos, ka sendienās šajā upītē bija daudz zivju, bet kolhoza laikā tajā ieplūda “ķīmija”, un nu zivju vairs nav. Atcerējos, cik daudz šajās mājās mūsu ģimene strādājusi, kā bērni te izauguši.
Šīs pārdomas man radās tāpēc, ka apzinājos: spēka vairs nav tik daudz kā jaunībā, varu arī pagurt. Cilvēks to saprot tikai tad, kad viņam par to atgādina slimība. Tā bija arī man.
Pat suņubūda zied
Tomēr sapratu arī to, ka no puķudārza mani neizvilks nekāda slimība. Puķēs, ceriņos un jasmīnos rodam spēku un smaržu savai dzīvei. Lai cik grūta un pārdzīvojumiem bagāta tā arī būtu, dzīvotgribu cilvēks smeļas no dabas.
Daži pavīpsnā, ka man pat uz suņa būdiņas zied puķes, bet man tā patīk. Un es esmu laimīga, ka spēju stādīt, ravēt, laistīt, priecāties par puķu krāsainību un bagātību, ka varu ziedus dāvināt citiem, — stāsta Ausma Melbārde.
***
Tā dzīvo un priecājas garā stiprā vietalviete Ausma Melbārde. Šādas dzīvesgudras lauku sievas varam sastapt daudzās sētās visos Latvijas novados. Šķiet, zemes spēks un latviskais sīkstums viņās pulsē visu mūžu, tikai katrai savādāks gadu kamols tinams. Ausmas Melbārdes kamolā patlaban dominē zaļā dzīvības krāsa, kaut kur pašā vidū — sudraboti skumjo atmiņu pavedieni, pavīd arī pa melnam sēru dzīparam. Tomēr pāri visam spulgo zilās debesis un šķind viņas iemīļoto zilo puķu zvaniņi.
