Čigānu tautības sieviete Valija Sīmans no Gostiņiem īpaša ir tieši tādēļ, ka nedaudz savādāka nekā citi.
Čigānu tautības sieviete Valija Sīmans no Gostiņiem īpaša ir tieši tādēļ, ka nedaudz savādāka nekā citi. Brīžiem šķiet, ka viņā lieliski sadzīvo divas personības — viena izpalīdzīga un gādīga, otra — valdonīga un asa.
Valijas kundzei ir 72 gadi, viņa nekad nav gājusi skolā, bet daudz lasa, interesējas par visu, kas notiek pasaulē. Viņas spriedumi dažkārt ir pretrunīgi, tomēr no sirds teikti. Valijas kundze ir pārliecināta par savu uzskatu pareizību un jebkuru iebildi uztver diezgan noraidoši un impulsīvi.
Neēdušu jāpabaro, pliku jāapģērbj
— Pastāstiet mazliet par sevi!
— Esmu īsta Latvijas pilsone, kura te dzīvojusi visu mūžu. Vēlēšanās nepiedalīšos, kamēr valstī nebūs kārtības. Par iebraucējiem, kuri to vien māk, kā gudri runāt, es neko labu nedomāju.
Skolā neesmu gājusi, visu apguvu pašmācības ceļā. Ulmaņlaikā nebija tādas iespējas, krievu laikā gan skolas bija bez maksas. Ģimenē augām astoņi bērni, četri nomira. Tēvs strādāja pie saimniekiem, arī es agri sāku iet ganos. — Esat audzināta pēc īpašiem čigānu likumiem?
— Es nepiekrītu daudziem čigānu likumiem, bet daži no tiem ir labi — nedrīksti būt amorāla, pamest bērnus. Parādiet man vienu grāvmalā pamestu čigānu bērnu! Lai kā es dzīvoju, varbūt vienreiz dienā ēdu, savu bērnu nepametīšu. Latvieši un krievi var. Čigāni nedrīkst būt dzērāji, netīreļi.
Katrai tautai visos laikos bijuši savi tikumi un netikumi. Visvairāk slaistu bija starp latviešiem, un šobrīd ir tāpat. Parādiet man vienu čigānu, kurš būtu nodzēries vai dzertu tik daudz kā latvieši vai krievi! Vācu laikā par to izvestu vai nošautu. Visiem vairāk vajadzētu likt strādāt — krūmus cirst, dadžus un usnes izpļaut, lai nodarbinātu un citam neatliktu laika. Arī tautietim, kuram dzīvē iet grūti, latvieši nepasniegs palīdzīgu roku un neiedos gabaliņu maizes. Es pati dzīvoju pēc likuma: neēdušu vajag pabarot, slimam — palīdzēt, pliku — apģērbt, mironi — apglabāt. Ja mani sakaitina, palieku nikna. Vienmēr saku, ko domāju.
Čigānu Vaļa
— Nekad neesat noliegusi savu tautību?
— Desmit gadu nostrādāju stikla cehā Pļaviņās, taisījām tintes, degvīna un citas pudeles. Mani sauca par čigānu Vaļu, un es par to neapvainojos. Ceļot HES, cehu appludināja. Vēlāk strādāju tepat skolā un stacijā Rīgā par apkopēju. Bagāti nebijām, bet strādājām.
— Jums gan ir latvisks vārds. Kāpēc tā?
— Čigāni bērniem liek latviskus vārdus. Mans tēvs bija Osvalds. Agrāk bija likums, ka čigāni nevar precēties ar citu tautību cilvēkiem, tagad tā nav.
Nepatīk tagadējie laiki
— Kādi bija agrākie laiki Gostiņos?
— Daudz labāki! Tie, kuri dzīvojuši Ulmaņlaikos, no dzīves vairāk saprot. Jūs, jaunie, labāk nerunājiet!
Ulmaņlaikos Gostiņos bija daudz ebreju, apdzīvoja visu ielu. Viņiem piederēja veikali, labi cilvēki bija. Gājām strādāt pie saimniekiem, labi baroja un maksāja. Meita saņēma 50 latu, gans — 25. Varēja labi dzīvot, mans tēvs par 70 latiem lepnu zirgu nopirka, laba govs maksāja 50 latu. Tagad saimnieki nemaksā pat divus latus un vēl pasaka: “Ja tev nepatīk, ej projām!”. Tas ir liels apvainojums. Agrāk tā nebija, tāpēc šie laiki man nepatīk. Krievu laikos varēja pat mājas celt un remontēt, tagad nekā. Šo māju nopirkām no ebrejiem, te dzīvoju kopš 1953. gada.
Kara gados vācieši nodedzināja daudzas mājas, krievu laikā cilvēkus izsūtīja uz Sibīriju, nacionalizēja mājas. Tagad cilvēki pieprasa tās atpakaļ, bet saimniekotāji viņi nav. Tas arī nav godīgi — cilvēki mājas apsaimniekojuši 50 gadu, ielikuši sirdi un spēkus, tagad jāatdod desmitās paaudzes mantiniekiem. Valdība to nepareizi izgudroja.
— Dažādus laikus pārdzīvojusi, nevienā partijā neesat bijusi?
— Nē, mani neviens nevarēja piespiest. Teicu — esmu čigāniete, un es to nedarīšu! Strādāšu tāpat, ko vajag, bet partijā nestāšos. Ja mani aizvainoja vai darīja pāri, gāju sūdzēties uz partijas vai izpildkomiteju. Arī advokāti bija taisnīgi, cilvēku aizstāvēja. Tagad visur vajag lielu naudu.
— Kas jūs pēdējā laikā visvairāk satrauc?
— Pļaviņās slimnīcu likvidēja. Kā cilvēki tā var darīt — izputināt to, kas tā saudzēts un lolots! Uztaisa par nabagmāju… Tāda agrāk bija pie Bilstiņiem, nevajadzēja nojaukt. Latvijā pie varas ir afēristi, viens otru aizstāv.
Zīlēšana asinīs
— Jums ir arī ģimene?
— Mans dēls un mazdēls miruši. Esmu viena pati, bet vientuļa nejūtos. Manai vecaimātei bija daudz draugu, viņa cilvēkus ārstēja ar dažādām zālītēm. Arī man viņa to mācīja.
— Vai protat zīlēt?
— Ko liegšos — ja vajag, izzīlēju. Viena sieviete Pļaviņās bija atvērusi zīlēšanas salonu. Es viņai teicu — ko tu melo, stāsti pareizi, ko kārtis saka. Čigānietēm zīlēšana asinīs, to vienkārši manto, pat mācīties nevajag. Neticu arī astrologiem, viņi ir blēži, kuri māna cilvēku, lai iedzīvotos. Meklējot izdzīvošanas vieglāko ceļu, nevar kļūt par zīlnieku vai vārdotāju.
Pašiem savi
likumi
— Čigāniem ir divi likumi — valsts un čigānu tabora noteiktie. Vai arī tagad tā ir?
— Čigānu tabori izputējuši. Agrāk tie visus sauca pie kārtības un tiesāja. Čigānu barons pārvaldīja Gostiņu, Pļaviņu, Jēkabpils, Krustpils čigānus. Sametām naudu, nopirkām zirgu un uz mežu prom. Meža vidū sabrauca ap diviem trim simtiem čigānu. Vienam jāvalda, par baronu izvēlējāmies visgudrāko un stingrāko. Tam tā jābūt, un viss! Sekretāre pierakstīja, ko vajadzēja tiesāt, notiesāja. Desmit, divdesmit pletņu pa muguru, lai saprot, ka slikti darījis. Tagad, brīvā Latvijā, visi dara, ko grib.
— Esat ticīga?
— Pareizticīgā. Braucu uz Rīgu, Brīvības ielā ir pareizticīgo baznīca, arī Krustpilī ir skaista baznīca. Dievs gan mums ir viens. Ja neesi Dieva cilvēks, bet melis un krāpnieks, tad tev pasaulē nav vietas.
