Iebraucot Rīgā, konstatēju, ka pulksteņtornis augšāmcēlies. Gan druknāks nobarojies, gan garāks pastiepies, gan spīguļojošus sānus nopulējis.
Iebraucot Rīgā, konstatēju, ka pulksteņtornis augšāmcēlies. Gan druknāks nobarojies, gan garāks pastiepies, gan spīguļojošus sānus nopulējis.
Jau puišeļa gados, Rīgā iebraucot, galvu atgāzis, vēros stacijas pulksteņtornī. Mazajam cilvēkbērnam laikrādis jau nebija vajadzīgs, tā rādījums arī nesalasāms, bet, galvai no lielpilsētas debesskrāpja noreibstot, zināju — esmu Rīgā!
Randiņu laikos tā bija pat parole — tikos un tikos “pie pulksteņa”. Tikai dažreiz iznāca kā Čaka dziesmā: “…un tu atkal atnākt nevarēji šovakar, kā bija norunāts…”, jo nebija jau norunāts, pie kura — stacijas vai “Laimas” pulksteņa.
Vēlāk, kā oma teiktu — juku laikos, sajuka visas ierastās platformas, stabilās celtnes, simboli. Arī stacijas ēka, stacijas laukums un laikrādis. Katram steidzīgajam lielpilsētniekam pulkstenis uz rokas vai mobilajā tālrunī, bet, garām skrienot, galvas visiem kā uz burvju pavēli augšā — cik rāda stacijas pulkstenis? Un laika ciparnīcas nav! Tikai aplupis dēļu žoga tornis kā vientuļš pirksts slejas debesīs.
Nu tas atkal augšāmcēlies.
Atklāšanai par godu ar atlaidēm varējām iegādāties un pat laimēt “ORIGO” pulksteņus dažu simtu eiro vērtībā. Arī ko ikdienišķāku — sandales par Ls 50 vai acij tīkamus sengrieķu daiļavas apaļumus ar pulksteņa pendelīti saujā…
Ne atpūtas telpu, ne vienkāršu soliņu, kur lauku papucim tirgus pirkumus ērtāk mugursomā sapakot vai kājas atpūtināt, nav. Bet varbūt arī nevajag? Kamēr esi lielpilsētā, paej stacijas laukuma otrā malā un papriecājies par jauno stikla pili Rīgas vaigā, kamēr sen solīto bibliotēku vēl tikai grasās sākt celt. Paveries uz augšu atdzimušajā pulksteņtornī — tas arī ir tavs laiks. Un, ja nu gauži, bet ar šiku apsēsties gribas, uzkāp (nevis riskanti uzjāj kā tāds Antiņš) stikla torņa 8. stāvā, kur, uz pilsētas kņadu no augša veroties, pāris latu par kafijkūku varēsi atstāt.
Vakarā pēc pulksten 21 es, tāpat kā simtiem citu interesentu, ložņājām pa kāpnēm, tirdzniecības zālēm, zālītēm. Vairākkārt biju liecinieks apjukušu ļaužu bariņiem, kas, raustot plecus un viebjot ģīmjus, viens otram teica: “Te taču nekā nav!”.
