Problēma eksistē tikai tad, ja par to runā — tā šķiet, klausoties diskusijās par ārpusreglamenta attiecībām Latvijas armijā.
Problēma eksistē tikai tad, ja par to runā — tā šķiet, klausoties diskusijās par ārpusreglamenta attiecībām Latvijas armijā. Uz 12 Ādažos dienējošo karavīru krūtīm atklātie zilumi kārtējo reizi apliecinājuši, ka nekas jau patiesībā nav izskausts — gan neoficiālās karavīru “iesvētības”, gan fiziska un morāla pazemošana.
Citādi domā tie, kuriem par šīm nebūšanām vajadzētu uztraukties visvairāk. Nacionālo bruņoto spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots patiesā izbrīnā laikrakstam “Diena” atzinis: “Domāju, ka tas bija mēģinājums pie kaut kā atgriezties.” Viņaprāt, obligātajā militārajā dienestā iesvētības vairs nenotiek, jo pēdējā laikā par tām nekas neesot dzirdēts. Par šo tradīciju daudz esot runāts 2000. gada pavasarī, kad kāda sešus mēnešus nodienējuša speciālo uzdevumu vienības kareivja sirds apstājās pēc kārtējā vecāko dienesta biedru sitiena pa krūtīm. Toreiz vēl no padomju armijas pārņemtais rituāls kāda puiša dzīvībai izrādījās liktenīgs… Šoreiz, paldies Dievam, visi dzīvi, tātad varam izlikties, ka problēmas nav!
Puiši, kuri nesen atgriezušies no dienesta, apliecina, ka nekas būtiski nav mainījies. Tie paši likumi un tikumi, tāpat jāiziet caur uguni un ūdeni, paciešot ilgāk nodienējušo karavīru pazemojumus un fizisku ietekmēšanu. Tas īpaši izpaužas mazāk prestižajās armijas daļās, kur dien puiši ar zemāku izglītības līmeni. “Izturēt palīdz apziņa, ka arī mēs kaut kad būsim vecāki un par visu atriebsimies jauniņajiem,” dzirdēju kāda puiša atzīšanos.
Šādā situācijā NBS vadība cer dibināt tradīciju — sišanu aizstāt ar miermīlīgiem svētkiem, kuros dažādās sacensībās un konkursos ilgāku laiku nodienējušie karavīri varētu citādi apliecināt savu pārākumu. Izklausās ideāli, bet maz ticami! Iesvētības ir neformāls pasākums, un diez vai to izdosies mainīt ar pavēli “no augšas”. Tad jau tas būtu izdarīts pirms desmit un piecdesmit gadiem. Skaidrs, ka pagaidām šajā jomā tāpat nekas nemainīsies. Vien jauniešos vēl vairāk nostiprināsies pārliecība, ka dienests armijā ir velti pavadīts laiks, kurā kaut ko vērtīgu velti cerēt gūt.
Iespējams, Latvijā ir tādi armijas formējumi, kuros viss ir kārtībā. Tur karavīri naktīs mierīgi guļ, nevis ar zābakā ieautu kāju vai dūri sit otram pa krūtīm. Varam vienīgi cerēt, ka “dūru tradīcijas” izzudīs līdz ar profesionālās armijas ieviešanu.