19. gadsimta vidū lielākajā Eiropas daļā sabiedrība dzelzceļam dziedāja slavas dziesmas, un veco pasauli pārņēma ceļošanas drudzis.
19. gadsimta vidū lielākajā Eiropas daļā sabiedrība dzelzceļam dziedāja slavas dziesmas, un veco pasauli pārņēma ceļošanas drudzis. Arī latvieši nebija pasīvi novērotāji.
Plānais naudasmaciņš gan daudziem mūsu tautiešiem liedza iespēju iepazīt svešo zemju brīnumus. Toties daudz lielākas cerības bija apskatīt zemīti, kur līgo priežu meži un ar kuru ikviens no mums ir dārgām saitēm siets. Patriotisku jūtu vadīts, tieši pirms 125 gadiem šādu iespēju izmantoja un mūsu novadā viesojās rakstnieks Reinis Kaudzīte.
Stāfenhāgena skatu albums
Pēc Baltijas novadpētnieka J. K. Broces izdotajiem zīmējumiem 19. gadsimta vidū klajā nāk vēl citi ilustrēti izziņas materiāli par mūsu zemi, kuri noder arī tiem, kurus pārņēmis ceļotprieks. Viena no pirmajām plašākajām publikācijām, kurā ir informācija par Aizkraukles rajona skaistākajām vietām, atrodama Vilhelma Zigfrīda fon Stāfenhāgena izdotajā skatu albumā. Šis vācbaltu skulptors un gleznotājs 1866. gadā Jelgavā izdeva darbu ar nosaukumu “Album Livlandischer Ansichten”.
Skatu albums izveidots no Darmštatē izstrādātiem tērauda grebumiem pēc Stāfenhāgena zīmētiem skatiem ar dažādu autoru vēsturiskiem ievadrakstiem. Līvzeme aizņem samērā plašu teritoriju (Vidzemi un daļu Igaunijas), tāpēc priecē tas, ka albuma titullapu rotā krāšņais skats pie Pērses ūdenskrituma. Tas nozīmē, ka jau tolaik šis bijis ievērojams dabas objekts. Visā krāšņumā albumā attēlotas Kokneses pilsdrupas, kā arī Daugava pie Stukmaņu muižas.
Pirmās atmodas laiks
Ap 19. gadsimta vidu spēcīgs nacionālisms saviļņo mūsu tautu. Latvijā sākas tautas atmodas laikmets. Pieaugot izglītības līmenim un latviešu vidū stiprinoties mīlestībai un cieņai pret savu tautu, mūsu senčos modās tieksme pēc izsmalcinātākiem gara baudījumiem. Un tūrisms bija viens no tādiem. Tajā laikā daudzi mūsu senči nebija neko vairāk par sava un kaimiņu pagasta gleznainajiem upes līčiem skatījuši, tomēr rosīgākie latvieši jau devās lūkot svešu zemju augstos kalnus, kā arī mūsu mīļās tēvu zemītes visattālākos nostūrus.
Brāļi Kaudzītes
Vieni no čaklākajiem tā laika ceļotājiem bija rakstnieki brāļi Kaudzītes. Šie pelēkos vadmalas svārkos ģērbtie ceļinieki mēroja tūkstošiem kilometru pa Rietumeiropu, Latviju un Krieviju. Viņi pierādīja, cik daudz cilvēks var sasniegt, ja izziņas kāre un brīvība dzīvē ir primārais. Reiņa sacerētās rindas: “Nu spieķi esmu ņēmis, Nu sējis pauniņu Un projām doties lēmis, Kur redzu celiņu” lieliski raksturo šī nenogurdināmā ceļotāja vaļasprieku.
Ceļojumi pa tālām zemēm ir laba lieta, bet mīļo tēvu zemīti iepazīt vēl labāk. Tā spriež brāļi, atgriežoties no kārtējā ceļojuma un atceroties sen parunu: “Svešā zemē prieks pat par Dzimtenes vārnu.”
(Nobeigums sekos.)
