Sēņu ēdienus neiesaka ēst vēlu vakarā, jo tie ir diezgan grūti pārstrādājami.
Sēņu ēdienus neiesaka ēst vēlu vakarā, jo tie ir diezgan grūti pārstrādājami. Maziem bērniem, kuri nesen sākuši ēst paši, sēnes nevajadzētu dot.
Ja ir salasīts pietiekami daudz sēņu, baravikas var gatavot atsevišķi, rudmieses, bērzlapes un citas sēnes atsevišķi, lai izbaudītu katrai sēņu sugai raksturīgo garšu. Vienā ēdienā apvienojot vairākas sēnes, var eksperimentēt ar garšu kombinācijām.
Salasītās sēnes vēlams uzreiz apstrādāt. Svaigā veidā tās var glabāt tikai diennakti, turot pagrabā vai ledusskapī.
Vislabākais sēņu glabāšanas veids ir saldēšana, tad kaltēšana, sālīšana un visbeidzot konservēšana. Saldēšanai domātās sēnes nomazgā, saliek uz salvetes vai kokvilnas drāniņas, lai apžūst. (Saldējot mitras sēnes, ap tām veidosies ledus kārta un nebūs tik kvalitatīva garša.) Tad liek saldētavām domātos polietilēna maisiņos.
Kaltēšanai vispiemērotākās ir dažādas bekas. Tās var savērt uz stipra kokvilnas diega un izkārt siltā, sausā, ēnainā vietā ar labu gaisa cirkulāciju. Otra iespēja — kaltēt uz plāts, ko liek izkurinātas un mazliet atdzisušas plīts cepeškrāsnī (jāraugās, lai nesadeg).
Kaltētas sēnes glabā hermētiski noslēgtos traukos. Pirms lietošanas tās var samalt pulverī. Pat neliela šķipsniņa sēņu pulvera būs aromātiska piedeva gan zupām, gan dažādiem gaļas ēdieniem.
Putnu gaļas ēdieniem pievieno maigās sēnes, piemēram, šampinjonus. Medījumu gaļai vai cepetim piemērotas sēnes ar izteiktāku garšu — baravikas, gailenes, rudmieses.
Karsējot apšubekas kļūst tumšas un iekrāso arī ēdienu. Tāpēc gaišo ēdienu receptēs apšubekas neizmanto.
(“Praktiskais Latvietis”)
