Klintainiete Velta Vīle un veterinārārste Marika Laizāne ceturtdien piedzīvoja nepatīkamus brīžus saistībā ar Vīles kundzes suni, kurš iepriekšējā dienā mājas pagalmā nokoda lapsu.
Klintainiete Velta Vīle un veterinārārste Marika Laizāne ceturtdien piedzīvoja nepatīkamus brīžus saistībā ar Vīles kundzes suni, kurš iepriekšējā dienā mājas pagalmā nokoda lapsu.
Suns jānošauj!
Ceturtdienas rītā “Staburaga” redakcijai piezvanīja satrauktā Klintaines pagasta “Kazuļu” māju saimniece pensionāre Velta Vīle, lai pastāstītu, kas atgadījies:
— Man ir divi suņi, kuri parasti piesieti pagalmā, nekad neklaiņo, reizēm pārnakšņo mājā. Vakarrīt vienu suni izlaidu ārā izskrieties un vēlāk pamanīju, ka viņš pie saimniecības ēkas nokodis lapsu. Atbrauca dēls un beigto dzīvnieku apraka. Piezvanīju mūsu veterinārārstei (Klintaines un Kokneses pagastā strādā veterinārārste Marika Laizāne — aut.), viņa atbrauca ceturtdien.
Lika lapsu izrakt, jo jāved pārbaudīt un iznīcināt, bet suns jānošauj. Biju šokā, jo nespēju pat iedomāties, ka suni vajadzēs likvidēt. Prasīju, lai suni vakcinē, viņa atteicās. Kad iebildu, sacīja, lai suni turu piesietu un divas nedēļas novēroju. Tad redzēs, vai viņš paliks traks vai nē. Mīļo stundiņ! Manā sētā visi dzīvnieki labi satiek, suns ar kaķi reizēm ēd no vienas bļodas, turpat vistas kašņājas, govs taču arī pa to pašu pagalmu staigā. Un kā tad es to dzīvnieku varu pabarot, ja viņš jāizolē no visa apkārtējā? Kā viņa var atstāt nesapotētu suni novērošanai!
Mūsdienās par visu jāmaksā
Kad veterinārārste aizbrauca, zvanīju veterinārajam dienestam Aizkrauklē, bet tur man pateica to pašu — suns jālikvidē. Ko lai daru? Neļaušu taču nošaut savu suni.
Pēc pāris stundām veterinārārste atgriezās un teica, ka suni sapotēšot, bet esot jāmaksā 15 latu. Es saprotu, ka mūsdienās par visu jāmaksā. Lai arī man tādas naudas tajā brīdī nebija, es to būtu kaut kur dabūjusi, lai tikai sunītis paliktu dzīvs. Vai tad ārste to uzreiz pateikt nevarēja? Kāpēc vajadzēja mani tracināt un teikt, ka suns jānošauj?
Rīkojas saskaņā ar noteikumiem
Piektdien “Staburags” sazinājās ar Pārtikas un veterinārā dienesta Aizkraukles pārvaldes valsts vecāko veterināro inspektori Nadeždu Karpovu, kura bija informēta par notikušo un paskaidroja, kāpēc tā noticis:
— Ir izdota Pārtikas un veterinārā dienesta instrukcija, kā rīkoties šādos gadījumos. Tāda ir katra pagasta veterinārārstam, arī Laizānes kundzei. Instrukciju var izlasīt ikviens cilvēks, tas nav slepens dokuments. Noteikumos rakstīts — ja pret trakumsērgu nevakcinēts mājdzīvnieks saplēsies ar meža dzīvnieku, viņš jālikvidē.
Kopīgu valodu nerod
Vīles kundze nebija izpildījusi mājdzīvnieku turēšanas noteikumus un nebija parūpējusies par sava mīluļa vakcinēšanu pret trakumsērgu. Tāpēc veterinārārste brīdināja, kāds liktenis gaida suni. Ja saimniece suņa likvidācijai nepiekrita, viņai tas bija jāuzraksta, tad veterinārārste suni būtu sapotējusi. Protams, Vīles kundzei suns būtu jāizolē un divas nedēļas jānovēro. Pēc 60 dienām sadarbībā ar vietējo veterinārārsti Vīles kundzei būtu jāgādā par to, lai dzīvniekam pārbaudītu imunitātes noturību. Diemžēl saimniece sarunās ar veterinārārsti izturējās visai agresīvi, tāpēc vienoties par kaut kādu tālāko rīcību nebija iespējams, un viņa aizbrauca.
Šogad Daugavpilī viens cilvēks no trakumsērgas miris. Tāpēc veterinārārsti uz to raugās ļoti stingri, bet daudzi cilvēki viņu rīcību neizprot. Laizānes kundze brauca uz “Kazuļiem” vēlreiz, lai tomēr norunātu, kā rīkoties tālāk. Beidzot izdevās vienoties par suņa potēšanu. Tā kā veterinārārsti veic individuālo darbu, ir reģistrējušies Valsts ieņēmumu dienestā kā nodokļu maksātāji, viņi par savu darbu prasa arī samaksu, tāpēc par trīsreizēju vakcināciju būs jāmaksā.
Katram sava taisnība
Šajā notikumā iesaistīto cilvēku stāstītais nedaudz atšķiras, un katrai kundzei noteikti ir sava taisnība. Domāju, ka galvenā problēma te nav suņa vakcinācija vai 15 latu, kas par to pieprasīti, bet gan pārāk sakāpinātas emocijas un nespēja rast kopīgu valodu. Trakumsērga ir neārstējama slimība, tāpēc, tiklīdz par to rodas aizdomas, veterinārārsti rīkojas, kā viņiem liek noteikumi, taču neviens saimnieks negrib labprātīgi šķirties no sava četrkājainā drauga.
