Ceturtdien trīs Aizkraukles slimnīcas neatliekamās palīdzības dienesta darbinieki — Zinaīda Avotiņa, Gunārs Bicis un Jānis Maiželis — saņēma kolēģu laba vēlējumus un pateicības vārdus.
Ceturtdien trīs Aizkraukles slimnīcas neatliekamās palīdzības dienesta darbinieki — Zinaīda Avotiņa, Gunārs Bicis un Jānis Maiželis — saņēma kolēģu laba vēlējumus un pateicības vārdus. Šajā dienā viņi devās pensijā.
Visu ziedo darbam
“Šodien kopā savijas labais un sliktais. Jūs darbam esat ziedojuši laiku, veselību un privāto dzīvi. Par to jums paldies visu daudzo pacientu vārdā,” saka Aizkraukles slimnīcas direktors Ēriks Vizulis.
Jānis Maiželis gan jau gadu ir pensijā, bet kolektīvs arī viņam vēlējās pateikties par darbu reizē ar kolēģiem. Visi trīs ilggadējie darbinieki saņēma nelielu naudas balvu, un turpmāk viņi saņems bezmaksas medicīnisko palīdzību.
Ar Triju Zvaigžņu ordeni
Šķiet, tikai vakar vēl braukuši pirmajā izsaukumā, bet patiesībā gadu desmiti pagājuši! Zinaīda Avotiņa sevi var uzskatīt gluži vai par slimnīcas enciklopēdiju, jo viņa ir viena no pirmajām mediķēm topošajā Pļaviņu HES, kad pilsētas vēl nemaz nebija. Viņas darba stāžs ir 46 gadi.
“Augustā sāku strādāt, un šajā mēnesī arī dodos pensijā,” stāsta Zinaīdas kundze. “Ātrajā medicīniskajā palīdzībā darbs ir smags un atbildīgs. Gribu sevi pažēlot, jo pietiekami ilgi naktis esmu bijusi nomodā par citu veselību un dzīvību.” Feldšere nosvinējusi 65 gadu jubileju, nu cer dzīvot sev, ģimenei un četriem mazbērniem. Arī dēls un meita mudinājuši māti beidzot atpūsties.
“Garlaicīgi nebūs,” spriež Zinaīdas kundze. “Man patīk ceļot, arī nākamvasar došos ceļojumā. Ir dārzs, vasarnīca, tā ka darba pietiks.”
Zinaīda Avotiņa ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere. Aizkraukles slimnīcā tas piešķirts vēl tikai ārstam Aristīdam Rogulim, kurš arī jau ir pensijā.
Gadumiju sagaida sniega kupenā
Neatliekamās palīdzības dienesta autovadītājs Gunārs Bicis atceras, kā abi kopā ar Zinaīdu gumijas zābakiem kājās laipojuši uz teltīm pie saslimušajiem HES ciemata cēlējiem. Kopā būts gan priecīgos brīžos, gan arī traģiskās reizēs, kad cilvēkam tomēr neizdodas palīdzēt.
“Reiz abi kopā pat Jauno gadu sagaidījām,” atceras Gunāra kungs. “Ar kolēģiem nopirkām svētku torti. Braucot izsaukumā uz kādām lauku mājām, mašīna iestiga kupenā. Nakts vidū tuvumā neviena palīga! Ar torti uz motora pārsega sagaidījām gadumiju, bet kolēģi palika bez tortes.”
Gunārs Bicis “ātrajos” strādā kopš 1963. gada.
Dzīvo mazbērniem
Vairāk nekā gadu pensionāra brīvību izbauda Jānis Maiželis. “Nu kolēģi mani arī oficiāli palaiž pensijā,” smej viņš. Pie Jāņa Maižeļa kolēģi un slimnīcas direktors Ēriks Vizulis ierodas viņa mājās Seces pagastā. Te sirsnīgais vīrs saimnieko kopā ar sievu Austru, vasarās bieži ciemojas arī mazdēli Andris un Arvis.
“Par garlaicību nesūdzos,” smej Jāņa kungs. “Vedekla un meita izdomājušas mācīties, mums mazbērni jāauklē.”
Jānis Maiželis ātrajā palīdzībā par autovadītāju strādājis kopš 1970. gada. “Darbs bija interesants, katru dienu kaut kas jauns,” atceras Jāņa kungs. “Bieži bija jāpalīdz feldšerei — pārsiet, šinu uzlikt, arī vienkārši zāļu ampulas atvērt.
Savulaik “ātrajos” strādājām gandrīz visa ģimene, arī dēls Ivo un meita Sandra, viņa ir feldšere arī patlaban.”
Netliekamās medicīniskās palīdzības darbiniecēm būs grūti pierast bez Jāņa kunga sirsnības un optimisma. Citādi laikam nevar būt — šajā darbā var strādāt tikai labi cilvēki.
