Atceros, sauklis “Aparsim zemi rudenī!” Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija viens no populārākajiem. Tas bija tikpat kā nerakstīts likums. Tā tam vajadzētu būt arī mūsdienās.
Atceros, sauklis “Aparsim zemi rudenī!” Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija viens no populārākajiem. Tas bija tikpat kā nerakstīts likums. Tā tam vajadzētu būt arī mūsdienās. Augsnē iear augu atliekas, kūtsmēslus un nezāļu sēklas, aizkavējot vai novēršot to sadīgšanu pavasarī. Sals apvērsto zemi arī sairdina. Pavasarī zemniekam ir tik daudz darba, ka aršanai neatliek laika.
Domas atšķiras
Augsni uzrakt tieši rudenī tikpat nepieciešami arī mazdārziņa saimniekam. Esmu gan dzirdējis un lasījis arī pretargumentus, ka rudenī augsni vajag tikai uzirdināt, jo rokot augsnes auglīgo virskārtu apvērš otrādi, tādējādi ar gaisu bagātā ārējā augsnes kārtā nokļūst ar skābekli nabadzīga un pat “nedzīva” augsne, aprok humusa iemītniekus, augsnes kārtu sajaukšanas rezultātā daļa dzīvības iet bojā. Līdz ar to samazinās augsnes auglība un raža. Tikai dažos gadījumos augsni drīkst apvērst rudenī, piemēram, atmatā.
Aršanas metode neder
Nezinu šo divu pretējo paņēmienu rezultātus, bet daudz kas “aizlieguma variantā” man liekas nepieņemams. Galvenokārt jau pats rakšanas paņēmiens. Daudzi dārznieki to tiešām izdara tādā veidā, kā strādā arkls: zemi izrok ar lāpstu un iesviež to tajā pašā izraktajā bedrē, apmetot uz otru pusi.
Bet dārzā zeme jārok pavisam citādi! Es to daru, izrokot grāvi (nosacīti) un izrakto augsni pametot uz priekšu, uzsitot tai ar lāpstu vai dakšām, lai tā sairst. “Nedzīvo” augsni (bet vai gan ap 20 cm lāpstas rakuma dziļumā var būt nedzīva augsne?) vienmērīgi samaisu ar “dzīvo” izrakto augsni un uzirdinu. Atklājas arī daudzgadīgo nezāļu saknes, kuras tūlīt var izlasīt.
Pavasarī vieglāk irdināt
Pavasarī šādi uzrakta augsne viegli uzirdināma ar smagāku dzelzs grābekli un nolīdzināma. To vajadzētu darīt tieši pirms sēšanas vai stādīšanas, tādējādi iznīcinot jau sadīgušās nezāles.
Parasti līdz oktobrim kārtīgs dārznieks lielāko daļu sava mazdārziņa jau uzracis. Tad vēl ir samērā silts laiks, un “dzīvi apraktajiem” organismiem līdz salam vēl pietiekami daudz laika, lai dziļāk augsnē sameklētu siltāku vietiņu.
Jāizmanto visi labumi
Par teicamu uzskatu augsnes mēslošanu ar organiskajiem mēsliem. Taču daru to īpatnējā veidā. Mēslošanai paredzēto zemes platību rudenī pārrokot, “grāvi” piepildu ar jebkurām organiskajām vielām, kādas vien dārzā ir: svaigiem kūtsmēsliem, saimniecības atkritumiem, nezālēm, tikko nobirušām lapām, fekālijām. Šādā gadījumā gan vajadzīgs visai plats grāvis, pat līdz metram, lai mēslojumu vieglāk ierakt.
Turpinot rakt, izsviesto augsni 10—15 cm kārtā uzsviežu uz šī mēslojuma. Tādi mēslotā lauciņā pavasarī sēju vai stādu augus, kuru saknes nesniedzas pārāk dziļi. Tomēr pieredze rāda, ka arī augi ar garām saknēm nebaidās no nesatrūdējušā mēslojuma kārtas.
Riskē, stādot lilijas
1976. gadā, kad iegādājāmies mājiņu Vecumniekos, likās, ka organisko mēslu augsnē tur vispār nav bijis. Toreiz visā dārza platībā ierakām svaigus kūtsmēslus pēc “grāvja metodes”. Esmu liliju audzētājs, tāpēc riskēju, lielāku platību apstādot ar lilijām un gladiolām, kuru sīpoliem ir bīstama tieša saskare ar svaigiem kūtsmēsliem. Svaigajos kūtsmēslos ieauga tikai šo sīpolu saknes, un abas kultūras izauga lieliski. Kopš tā laika ik pa trijiem gadiem dārzu mēsloju ar šo paņēmienu.
Virspusē nepaliek nekas
Neesmu agronoms, bet domāju, ka labo rezultātu iemesli varētu būt vairāki. Organiskās vielas trūdot izdala CO2 (ogļskābo gāzi) un kaut nedaudz siltuma, tajās attīstās daudz augsnes mikro un makroorganismu, ieskaitot sliekas, uzlabojas augsnes aerācija un drenāža, neviena daļiņa organisko vielu nepaliek augsnes virspusē, simtprocentīgi viss labums pakāpeniski sadalās augsnē.
Organiskās vielas, kuras līdz nākamajam rudenim nav vēl pilnīgi sadalījušās (lapas, kūtsmēsli, salmi), nevajag aiztikt, tas ir — atrakt arī otrajā rudenī, lai to trūdēšana turpinās, bet augsnes kārtiņu virs tām (ap 10 cm) var uzirdināt ar smagu grābekli vai kapli. Tas gan nav jādara rudenī, bet pavasarī, tieši pirms sēšanas vai stādīšanas.
