30. augusts staburadzietei Genovefai Sidorovai ir viena no skaistākajām dienām gadā — dzimšanas diena.
30. augusts staburadzietei Genovefai Sidorovai ir viena no skaistākajām dienām gadā — dzimšanas diena. Šodien “Andiņos” kopā ar jubilāri ir radi un draugi, bet rīt viņu apciemos bijušie kolēģi no Vīgantes pamatskolas.
Izvēle pašsaprotama
Genovefa Sidorova ir pensionēta skolotāja. 34 gadus viņa Vīgantes pamatskolas bērniem mācījusi latviešu valodu un literatūru. “Vienmēr zināju, ka būšu skolotāja. Jau bērnībā, ar vienaudžiem spēlējot skolu, allaž centos būt skolotāja un mācīt citus. Tāpēc likās pašsaprotami, ka izvēlējos tieši šo profesiju, un ne mirkli neesmu to nožēlojusi,” saka Genovefas kundze.
Vairāk atceras palaidņi
Par skolu, bijušajiem kolēģiem un audzēkņiem enerģiskā kundze runā ar apbrīnojamu sirsnību un labestību. Šīs īpašības noteikti bijušas vienas no galvenajām, veidojot attiecības ar lieliem un maziem gan darbā, gan sabiedriskajā dzīvē. “Jau divdesmit gadu esmu pensijā, bet joprojām reizēm aizeju uz skolu, arī bijušie skolēni mani neaizmirst — sūta apsveikumus, zvana, atbrauc ciemos. Biju stingra skolotāja un interesanti, ka mani atceras tie, kurus visvairāk rāju. Tas ir tik jauki,” turpina “Andiņu” saimniece.
Vienmēr kā uz skatuves
Tāpat kā tagad, arī pirms vairākiem gadu desmitiem pagasta kultūras un sabiedriskās dzīves veidotāji Staburagā lielākoties bija skolotāji. Kā jau latviešu valodas un literatūras skolotājai, Genovefas kundzei bija bieži jārunā dažādos pasākumos. Jāpasaka labs vārds jaunlaulātajiem, pēdējā gaitā jāizvada aizgājēji. Viņa organizēja bērnības svētkus, darbojās sieviešu komitejā. Gandrīz visu laiku, kamēr strādāja skolā, Sidorovas kundze dziedāja pagasta sieviešu vokālajā ansamblī.
Sievietēm piestāv kaut kas lirisks
Brīvos brīžus Genovefas kundze un viņas vīrs Pāvels pavada, lasot grāmatas. Pa jokam abi sevi sauc par grāmatu “tārpiem”. Vīram vairāk patīk vēsturiski romāni par karu, bet sievai kaut kas liriskāks. Lielā cieņā ir latviešu un ziemeļvalstu autoru darbi. Genovefa Sidorova saka: “Grāmatas man bieži vien piegādā mūsu pagasta padomes priekšsēdētāja Aina Ķīse un kasiere Zenta Lasmane. Visas esam vienādi trakas uz lasīšanu un jaunām grāmatām. Jau sapņoju par kādu klusu, mierīgu ziemas vakaru, kad kārtējo reizi varēšu pārlasīt savu iecienītāko romānu “Kristīne, Lavransa meita”. Vienmēr saku, lai šo grāmatu man dod līdzi tajā valstībā, kur saule nekad nenoriet un puķes nenozied.”
Pensijā saimnieko
Kāda ir pensionētas skolotāja ikdiena? — jautāju “Andiņu” saimniecei. Jāaprūpē piecas gotiņas, vistu saime un ruksis, jākopj dārzs. Nu jau ganāmpulks krietni mazāks, bet agrāk “Andiņu” kūtī bijis pat 12 govju. Genovefas kundze domā, ka drīz paliks tikai viena piena devēja, jo nav vairs tik daudz spēka lopus apkopt, arī valdības nostāja vedina uz sīkzemnieku iznīcību.
Šajā saimniecībā var atrast arī šo to interesantu, piemēram, tuvīnā purviņā iestādītas lielogu dzērvenes, kas šogad devušas pirmo ražu, aiz loga sārtojas vīnogas, iekopts skaists puķudārzs, bet kopā ar mazbērniem pie mājas Sidorovu pāris veido interesantas akmeņu skulptūras. Un kur vēl pašu gardie cepumi un mājas vīns, ar ko saimniece cienā viesus!
Tiek pie savas mājas
Redzot, ar kādu mīlestību Genovefas kundze un viņas vīrs runā par savu māju un dabu, skatoties Pāvela kunga uzņemtās fotogrāfijas, saprotu, cik ļoti šie cilvēki saauguši ar vietu, kur dzīvo. Pēckara gados “Andiņi” bijusi skolotāju māja ar desmit mazām istabiņām. Laika gaitā kaimiņi pārcēlušies uz pagasta centru, arī Sidoroviem piedāvāta Līvānu tipa māja, bet viņi atteikušies un palikuši te vieni. Gribējuši māju privatizēt, taču izglītības nodaļā neļāva — ja nu kādam jaunajam skolotājam nav kur dzīvot? “Kur tad ir tie jaunie skolotāji?” jautā Genovefas kundze. Vēlāk mājai uzradās īpašnieks, un, ja gribēja te palikt, “Andiņi” bija jāizpērk. Sidorovu pāris saka paldies visiem labajiem cilvēkiem, kuri viņiem palīdzējuši kļūt par šo māju īpašniekiem.
“Andiņu” saimnieki nespēj iedomāties, ka varētu dzīvot kur citur. “Mums ir savs stārķu pāris, te atlido pirmās dzērves, dzied cīruļi. Te ir tik skaisti, klusi un mierīgi. Un ko gan mums vairāk vajag! Esam izaudzinājuši divus dēlus, ir labas vedeklas, pieci jauki mazbērni. No rīta varam viens otram novēlēt laburītu un vakarā pateikt arlabunakti.”
