Pēdējā laikā moka liela grūtsirdība. Kad padomā, agrāk tomēr bija labāk — dzīve sniedza vairāk prieka.
Pēdējā laikā moka liela grūtsirdība. Kad padomā, agrāk tomēr bija labāk — dzīve sniedza vairāk prieka.
Vakar ar Rozāliju atcerējāmies, ka savulaik stāvējām rindā pēc bērnu zeķbiksēm. Mēs aizskrējām jau pustrijos no rīta. Kas tā bija par sajūtu, ka tu esi pirmais un vari izvēlēties, kādas ņemt — tumšās vai gaišās. Jutos tikpat kā valsts apbalvojumu saņēmusi. Tā diena man bija viena no laimīgākajām gadā.
Atceros, kā visi brīnījās, kad es savā dzimšanas dienā galdā liku ikrus, divu veidu kafiju, mandarīnus, apelsīnus un zaļos zirnīšus. Visus interesēja, kā es pie tādām delikatesēm tiku.
Bet kas ir tagad? Vai mūsdienās kādu ar kaut ko var pārsteigt? Nekā! Visu visur var dabūt. Vienīgi naudu ne. Tagad pat — septembrī man vārdadiena, bet ko likt galdā? Laikam dārzā būs jāsalasa gliemeži. Vienīgi nezinu, kā lai viņus sagatavoju. Būs jāpiezvana Mārtiņam Rītiņam, varbūt viņš zina.
Svinības iznāktu lētas. Turklāt gliemežus pie mums nevar nopirkt. Pati jau nu gan tos glumos neēdīšu — teikšu, ka man atslodzes diena.
Izabella
