Vilma Belinna ir skolotāja, kuru bijušie audzēkņi allaž piemin ar labu vārdu. No viņas staro sirsnība un dzīvesprieks, pārsteidz skolotājas vienkāršība.
Vilma Belinna ir skolotāja, kuru bijušie audzēkņi allaž piemin ar labu vārdu. No viņas staro sirsnība un dzīvesprieks, pārsteidz skolotājas vienkāršība. Sarunas laikā nodomāju — arī saviem bērniem gribētu tādu skolotāju. Mīļu, stipru, gādīgu un vienmēr šarmantu. Rīt viņai dzimšanas diena.
Māca nākamo direktoru
— Vai jau sen dzīvojat Aizkrauklē?
— 1970. gadā vīru pārcēla darbā uz toreizējo Stučku, un man vajadzēja nākt viņam līdzi. Pilsētā tolaik darba nebija, strādāju Jaunjelgavā. Pēc tam četrus gadus mācīju bērnus Sērenes palīgskolā, vēlāk tā nodega. 1975. gadā direktors Geikins, ar kuru dzīvojām vienā mājā, teica: “Nu ko jūs ar mazu bērnu braukājat uz darbu, nāciet pie mums!”. Bildu, ka tik lielā skolā baidos strādāt, neesmu pieradusi. Beigās piekritu, un tā līdz pat pensijai te strādāju. Kad no Aizkraukles 2. vidusskolas atdalīja sākumskolu, pārgāju uz turieni. Tagad jau divus gadus esmu pensijā. Maziem bērniem nepatīk veci skolotāji. Kaut es ar viņiem kopā lēcu un dancoju, jaunie bērniem tomēr patīk labāk.
— Vai atceraties pirmo reizi, kad iegājāt klasē kā skolotāja?
— Man bija vieglāk, jo Aknīstes vidusskolā sāku strādāt pagarinātās dienas grupā par audzinātāju. Mācīju zīmēšanu 6. un 7. klasē, arī tagadējam Aizkraukles novada ģimnāzijas direktoram Leonam Līdumam. Viņš nāk no Gārsenes, mācījās Aknīstes vidusskolā. Dzīvē interesanti sagadās — mans audzēknis vēlāk man bija direktors.
Man bija 19 gadu, kad sāku strādāt skolā. Togad uz Aknīsti atnāca astoņi jauni skolotāji, visi skaisti cilvēki. Laistījāmies ar ūdeni, spundējām viens otru kabinetos. Uzvedāmies kā bērni.
Pirmo klasi audzināju Aizkraukles 2. vidusskolā. Sākumskolas bērni man allaž patikuši vislabāk, viņi ļoti interesanti runā, stāsta patiesību, un arī tu nedrīksti bērnam melot. Skolotāja mazajiem ir kā otra māte, kurai jādomā par bērnu ne tikai skolā.
Istabā spēlē futbolu
— Vai skolotāja darbā šajos gados daudz kas mainījies?
— Agrāk bērnus apciemojām arī mājās, to iesaku jaunajiem pedagogiem. Redzēju apstākļus, kādos bērni dzīvo. Klasē kādam skaļāk aizrādu, bet, aizejot pie viņa mājās, redzu, ka to nemaz nedrīkst darīt, vajadzīga citāda attieksme. Ļoti svētīgi bija iepazīt audzēkņu ģimenes. Vienā daudzbērnu ģimenē tēvs kopā ar bērniem istabā spēlē futbolu, pret sekciju sit bumbu. Nu lieliski, ja to dara kopā ar tēvu!
— Skolā bijuši arī nepatīkami starpgadījumi?
— Bez tādiem neiztikt. Skaidroju pie tāfeles jauno vielu, bet kāds zēns man ar “kaķeni” šauj sērkociņus. Vairākas reizes apsaucu, tomēr viņš neņem vērā. Neizturēju un ar rādāmkociņu tā uzsitu pa galdu, ka koks salūza. Tad bija saruna ar tēvu, kurš pārmeta — tā nedrīkst. Izrādījās, puika nemaz nebija visu izstāstījis. Nākamajā dienā abi atnāca uz skolu, atvainojās un atnesa jaunu rādāmkociņu, ko tēvs ar dēlu kopā bija izgatavojuši. Tagad nu jau pieaugušais puisis uz ielas sveicina pa gabalu. Ir patīkami dzirdēt šo sveicienu no saviem bijušajiem audzēkņiem. Bērni, ar kuriem grūtāk gājis, skolotājus vislabāk atceras.
Skolotājas neiedveš bijību
— Kas bija noteicošais profesijas izvēlē?
— Bērnību pavadīju starp pedagogiem. Dzīvojām blakus skolai, un vecāki izīrēja dzīvokļus skolotājiem. Triju gadu vecumā sāku dejot un dziedāt, skolotāji mani tajā iesaistīja.
— Skolā bijāt paklausīgs bērns?
— Neteiksim, ka biju pārāk nepaklausīga, bet pret skolotājiem nejutu nekādu bijību vai distanci, jo biju pie viņiem jau pieradusi. Pirmajās klasēs allaž šūpojos, turoties pie durvju rokturiem, un skolotāji bieži sūdzējās vecākiem. Mamma rāja. Nu un tad? Nākamajā dienā atkal viss aizmirsās. Mainījos tikai tad, kad pati sapratu, ka tā nedrīkst darīt. Skolas gados biju liela sportiste, dejoju, spēlēju teātri un biju ļoti aktīva.
— Sportā guvāt arī panākumus?
— Tolaik biju Aknīstes rajona čempione slēpošanā triju kilometru distancē, piecos kilometros man bija otrā vieta rajonā. Spēlēju arī basketbolu, nodarbojos ar akrobātiku. Kad strādāju Sērenē, rīkojām sacensības ar skolēniem un vēl sportoju, tagad vairs nē.
Kora krustmāte
— Dziedāšanu gan neesat pārtraukusi?
— Vairāk nekā 30 gadu dziedu skolotāju korī “Aizkraukle”. Pirms tam dziedāju Jēkabpils rajona skolotāju korī. Kad pārcēlāmies uz Aizkraukli, te kora nebija. Gāju uz izglītības nodaļu un ierosināju noorganizēt kori, man tā ļoti pietrūka. 1972. gadā sākām dziedāt, mani mēdz uzskatīt par kora krustmāti. Sākumā korī bija pārsvarā skolotāji, tagad dzied cilvēki no dažādām iestādēm.
— Vai koncertos bijušas arī kuriozas situācijas?
— Visādi gadījumi bijuši. Aizbraucam uz skolotāju koru salidojumu Gulbenē, steidzīgi ģērbjamies. Es ātri uzrauju tautastērpa sarafānu, blūzi aizmirstu. Visi smejas — pusplika tautumeita skries uz koncertu!
— Vīrs neiebilst pret jūsu aizraušanos?
— Nu nepatīk jau gan! Kad mēģinājumi bija darbdienā, bija labi. Neatkarības gados sākām mēģināt sestdienās. Viņam nepatīk, ka brīvdienās jābūt vienam. Ja kaut kas jādara vai kur jābrauc, manis nav, jo jāiet uz mēģinājumu. Neesmu piekāpusies un eju, kaut dažkārt pastrīdamies. “Jā, tev tikai koris un koris, viss jāpakārto tava kora dēļ. Pat sēnēs nevar aizbraukt,” vīrs parasti šķendējas. Es mierinu, lai vēl jau mazliet pacieš. Dziedāšu tik ilgi, kamēr “izmetīs”. Saista dziesmu svētki, izbraukumi ar kori. Jau padomju laikā izbraukājām Čehoslovakiju, Vāciju, Dienvidslāviju, Ungāriju, bijām arī Itālijā. Sapņoju nokļūt Parīzē, vēlreiz labprāt aizbrauktu uz Ungāriju, ļoti tīra un skaista zeme.
Arī šogad skolotāju koris brauks uz Spāniju, bet es palikšu mājās, jo nepietiek naudas.
Autiņi žūst uz mašīnas pārsega
— Jums ir viena mazmeita?
— Sanda, dēla meita, dzīvo pie otras vecmāmiņas, jo abi viņas vecāki miruši. Protams, vecmāmiņa no mātes puses meitenei tuvāka, bet arī mēs ļoti labi saprotamies. Sanda šogad mācīsies 11. klasē, no viņas mums tiek gana prieka. Mazmeita labi mācās, mākslas skolā beigusi gleznošanas un teātra klasi. Viņa ir ļoti apdāvināta, arī mūsu dēls bija ar mākslinieka dvēseli, ļoti skaisti zīmēja. Puika gāja keramikas pulciņā, apdedzināja stiklu, meita Evija apmeklēja mūzikas skolu. Evijai ir skaista balss, savulaik arī dziedāja skolotāju korī, tad “Namejā” Rīgā. Tagad studijas, darbs, viņa strādā firmā “Rimi”, un dziedāšanai laika neatliek. Meita saka — kad beigšu augstskolu, iešu dziedāt. Viņai patīk arī kalnu slēpošana.
— Vai dziedat tikai korī?
— Dziedāšana man ļoti palīdz. Tikko ieeju istabā, ieslēdzu radio, jo mūzikai jābūt fonā, vienalga, ko daru. Agrāk abi ar vīru dziedājām, braucot mašīnā. Reiz svinībās radu pulkā kopā nodziedājām mūsu dziesmu par vītoliem krastā, meita brīnījās — kur jums tik skaista dziesma, to nekad neesmu dzirdējusi! Dziedājām to, kad viņa vēl bija autiņos.
Vīram tolaik darbā bija kravas mašīna, ar to visur braucām. Man “virtuve” vienmēr bija līdzi, meitu līdz gada vecumam ar krūti baroju, nebija nekādu problēmu. Bērnus pat uz mežu ņēmām līdzi — ratiņiem, kuros mazais guļ, pārsegta marlīte, mēs lasām ogas un sēnes. Autiņus žāvējām uz mašīnas pārsega, autiņbiksīšu jau tolaik vēl nebija.
Dēls bija 11 gadu vecāks par meitu. Ilgi otram bērnam nebija laika — jāstrādā un jādzied. Man bija 36 gadi, kad Evija piedzima. Ir tik labi, ka viņa mums ir. Priecājamies, kad atbrauc ciemos, kaut reti tas notiek. Meita mums pateicās par to, ka agrāk nespiedām mācīties augstskolā. Tagad viņa mācās to, kas pašai darbā vajadzīgs — uzņēmumu vadību, datorus, svešvalodu. Viņa tā izlēma, un mums par to prieks.
Spēj izķepuroties
— Cik ilgi jau esat kopā ar vīru?
— 41 gadu. Visi otra niķi un stiķi pazīstami, nekādu pārsteigumu nav, kaut neiztiekam arī bez rīvēšanās. Iepazināmies zaļumballē Rubeņos. Dejoju tautisko deju kolektīvos, arī ballēs deju partneru bija diezgan.
Dziedot un dejojot vai visu Latviju esmu izbraukājusi. Dejojām arī Bebrenes sovhoztehnikumā, tur Pēteris droši vien bija mani noskatījis, viņš Bebrenē dzīvoja un strādāja. Zaļumballē viņš mani visu laiku lūdza dejot, parunājāmies. Viņš bija gara auguma, līdzīgs manam iepriekšējam puisim, sākām tikties. Pēteris tolaik jau bija atgriezies no dienesta, viņš par mani ir pusotru gadu vecāks.
1962. gadā apprecējāmies. Dažādi brīži bijuši, bet izturējām, izķepurojāmies. — Arī jūsu vīrs ir sabiedrisks cilvēks?
— Vīru Aknīstē biju iesaistījusi deju kolektīvā, Bebrenē viņš dziedāja ansamblī. Solo dziedāšana gan nav viņa stiprā puse.
Mums kopā patīk sēņot, ceļot, apmeklējam teātra izrādes. Vīrs uz teātri brauks vesels vai slims, tāpat arī ekskursijās. Pēterim ļoti patīk arī mājās. Viņš skaisti iekārtojis dārzu, pats uzcēlis pirtiņu, siltumnīcu. Labi aug tomāti, gurķi, zemenes, un es par šīm lietām neko nezinu, man atliek vien konservēt. Viņš ir Zivis pēc horoskopa, arī dēls un meita. Es, vienīgā Jaunava, labi jutos starp viņiem.
Pati šuj un tamborē
— Bijušie audzēkņi jūs uzskata par ļoti elegantu skolotāju. Pati arī šujat?
— Esmu beigusi šuvēju kursus. Divus gadus kopā ar dažām kolēģēm uz Rīgu braukāju. Nospriedu, ka pašai jāiemācās šūt, jo patika pucēties. Arī tagad patīk, bet iespējas nav tik lielas. Agrāk šuvu sev pat balles kleitas, tagad gan vairs nē, tikai kaut ko pielāpu.
— Vai jums ir vēl kāds vaļasprieks?
— Tamborēšana. Mana māte bija liela rokdarbniece, bet bērnībā es tam nepievērsu uzmanību. Biju aptamborēta, māju rotāja mātes darinātās sedziņas un pat aizkari. Es tikai komandēju — man tas nepatīk, man vajag tādu kostīmu. Māte mani ģērba kā lelli, citi brīnījās.
Pirms desmit gadiem, kad meita sāka jūsmot par vecāsmātes rokdarbiem, sāku tamborēt. Mamma bija man to iemācījusi, taču agrāk neizmantoju. Garajos vakaros, kamēr vīrs darbā, sāku tamborēt sev džemperīšus, sedziņas. Vienu linu svīteri nesen darināju pēc pasūtījuma, kliente bija ļoti priecīga, teica — nu maisam gals vaļā, ja kāds prasīs, neatsakiet!
“Te nav skola!”
— Skolotājas parasti savu profesiju neaizmirst pat pēc darba. Vai arī jums tā ir?
— Vīrs man bieži atgādināja — te nav skola! Nolika savā vietā. Jāatzīst, ka skolotājiem tiešām patīk pamācīt un komandēt. Kad uz ielas redzu bērnus darām blēņas, ļoti gribas aizrādīt, bet valdos. Tagad bērni ir citādāki, viņiem tas nepatīk. Var saņemt rupju atbildi, tāpēc, lai nebojātu sev garastāvokli, labāk paklusēju.
Lielākais prieks un gandarījums, kad bijušie audzēkņi izvēlas skolotāja profesiju. Lai arī darbs bijis grūts, ir sajūta, ka bija vērts.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Vilma Belinna.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1937. gada
31. augusts, Aknīste.
NODARBOŠANĀS: pensionāre, 44 gadus nostrādājusi par skolotāju.
IZGLĪTĪBA: beigusi Rīgas pedagoģisko skolu.
ĢIMENE: vīrs Pēteris strādā Aizkraukles specializētajā pārvietojamajā mehanizētajā kolonnā (SPMK), meita Evija (29).
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
VAĻASPRIEKS: darbs dārzā, tamborēšana.
