Šķirto laulību īpatsvars Latvijā ir viens no lielākajiem Centrālajā un Austrumeiropā. 2001. gadā no 100 laulībām šķīra 62.
Šķirto laulību īpatsvars Latvijā ir viens no lielākajiem Centrālajā un Austrumeiropā. 2001. gadā no 100 laulībām šķīra 62. Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts nu nolēmis labot situāciju — tas ierosinājis veidot laulāto samierināšanas institūtu. Ņemot vērā naudas trūkumu valsts budžetā, šis ierosinājums šķiet nenopietns.
Jau tagad Civillikumā paredzēta laulāto samierināšana. To parasti nosaka, ja viens no laulātajiem nevēlas šķirties vai tiesa uzskata, ka laulību iespējams saglabāt. Turklāt ir iespēja apmeklēt laulību psihologus. Nav dzirdēts, ka pie viņiem būtu milzu rindas.
Manuprāt, saukt palīgā, kad vilks jau aitās, ir par vēlu. Drīzāk vajadzētu izpētīt, kāpēc cilvēki šķiras, un atcerēties, ka, pirmkārt, paraugam vajadzētu būt pašiem valstsvīriem. Bet kāda ir patiesā aina? Vai katru nedēļu žurnālā “Privātā Dzīve” var izlasīt, ka N. kārtējo reizi šķiras, ka A. manīts ar jaunu draudzeni, ka B. nemaksā alimentus utt.
Vai patiešām šobrīd nav nozīmīgāku problēmu, kā veidot šādu institūtu? Nav pat saprotams, ko tā darbinieki īsti pētīs. Varbūt rīkos reidus “Ar sveci zem segas”?
Baštika ministrijas ideja vairāk atgādina kārtējo darbības imitāciju. Labāk to naudu, kuru projektam paredzēts meklēt ar Zviedrijas tehniskās palīdzības un Eiropas Komisijas finansētās programmas starpniecību, izmaksāt vientuļajām mātēm, kuras vienas audzina bērnus.
