“Kāzas izdodas tikai tad, ja tajās kopā darbojas komanda — vedēji un muzikanti,” atzīst grupas “Pagrabs” basģitārists aizkrauklietis Māris Antiņš.
“Kāzas izdodas tikai tad, ja tajās kopā darbojas komanda — vedēji un muzikanti,” atzīst grupas “Pagrabs” basģitārists aizkrauklietis Māris Antiņš. Viņš savlaik muzicējis apmēram 200 kāzās — par to liecina arī daudzie cimdu pāri, kurus muzikantiem tradicionāli dāvināja gandrīz katrās kāzās.
Latgalē visīstākās
Māris Antiņš kāzās muzicē apmēram kopš 1976. gada, kad pats vēl skolā mācījies. Tolaik grupai nebija nosaukuma, bet 1991. gadā tā nodēvēta par “Pagrabu”. Gadu gaitā mainījušies muzikanti, tomēr Māris aizvien paralēli darbam palicis uzticīgs šai nodarbei. Viņš atzīst, ka jau daudzus gadus kāzās nav spēlēts, taču cer, ka vēl kādās to nāksies darīt. “Šobrīd mazās rocības dēļ cilvēki izvēlas mūziķus, kuri spēlē pa vienam vai diviem, bet mēs esam četri,” skaidro Māris.
“Bija laiks, kad vasaras mēnešos katru nedēļas nogali spēlējām kādās kāzās,” stāsta muzikants. “Kur tik ir būts! Pat uz šķūņa jumta esam spēlējuši. Visīstākās un ilgākās kāzas ir Latgalē, kad svin uz nebēdu līdz pat piecām dienām. No piektdienas raujam, bet otrdien kāzinieki vēl negrib mājās laist un mašīnas riepām izlaiž gaisu. Tā mums gāja kādās kāzās Rožupē.
Esam spēlējuši dažādiem ļaudīm, arī tā dēvētajās jauktajās kāzās, kad precas dažādu tautību cilvēki. Tikai čigānu kāzās nav būts.”
“Nošaujiet akordeonistu!”
Māris atzīst, ka visjautrākās ir tās kāzas, kurās ap pussimt viesu. Savukārt lielās — pat līdz 200 cilvēkiem — varot nosaukt par “bardaku no a līdz z”. Arī pēc tā, kurš vakaru patiesībā vada, kāzas var iedalīt divējādās — no vedēju vai muzikantu iniciatīvas atkarīgās. “Ja jutām, ka vedējpāris nav līmenī, zinājām — kāzu vadīšana jāuzņemas mums,” saka Māris. “Jāpasaka kāds joks, jāizstāsta anekdote, lai viesus atraisītu un ielīksmotu.”
“Pagraba” muzikantiem vārds kabatā nav jāmeklē, allaž zina, ko pateikt. “Jautrs laiks deviņdesmitajos gados bija kopā ar akordeonistu Juri Gulbinski,” atceras Māris. “Būdams sabiedrisks cilvēks, Juris spēlēja, kamēr krita.” Bieži vien viesi jau gulēt aizgājuši, bet akordeonists vēl spēlē saimniecēm, kuras novāc traukus. Miegs nāk arī pašiem muzikantiem, kuriem rītā atkal jāstrādā. Citādi galā netikdami, kolēģi saimniecēm ieteikuši: “Šaujiet viņu nost!”.
Nemiera gars ir vienmēr
Lai gan kāzās vienotas tradīcijas un izdarības, katrās tomēr ir kāda atšķirīga nianse. Vismaz desmit no spēlētajām ilgi palikušas mūziķu atmiņā. Jautrības un arī oriģinalitātes dēļ. “Latvieši prot svētkus svinēt,” apgalvo Māris. “Mūsu uzdevums ir cilvēkus atraisīt. Reizēm jau pašā saviesīgās daļas sākumā jūtam — valda savdabīgs klusums. Vajag tikai uztrinkšķināt pa stīgām, un viss sprūk vaļā. Visiem labi un jautri.
Reizēm domāju, ka no zvaigznēm atkarīgs, kā kāzinieki pieņem muzikantus. Bijušas tikai vienas kāzas, kurās tā arī neizdevās publiku iešūpot, kad pārņēma sajūta, ka to nevienam nevajag. Mēs cenšamies uzturēt jautrību, bet cilvēku sejās lasām — ko tie stulbeņi tur dara!”
Mūziķi atklājuši, ka gluži vai katrās kāzās, vismaz 75 procentos gadījumu, esot kāds “kurinātājs jeb urķētājs”, kurš visus dīda. Ja mūziķiem vedēji devuši atelpas brīdi, kāds noteikti pienāks un pabikstīs — cik ilgi sēdēsiet, ejiet spēlēt!
Muzikanti griež rasolu
Nav trūcis arī amizantu situāciju. “Aizbraucam uz kāzu māju, kāzinieki aizkavējušies, un triju saimnieču vietā strādā tikai viena. Neko darīt, palīdzam rasolu sagriezt,” atceras “Pagraba” basģitārists. “Reiz jaunajiem sarīkojām arī godavārtus. Aizšķērsojām ceļu ar autokrosa mašīnu “GAZ—51″. Vadītājs, viens no grupas muzikantiem, brīdināja, ka autiņam tāds šaubīgs akumulators. Liekam mašīnu iedarbināt jaunajam vīram. Viņš darbojas melnu muti, bet neizdodas. Pašiem jau arī ne labāk veicas, beigās jārīko talka, lai mašīnu no ceļa nostumtu.”
“Spēlēt kāzās nav viegls darbs,” bilst Māris. “Sevišķi grūta ir otrā diena. Līdz rītam spēlēts, pāris stundu miega un atkal jābūt formā. Ja spēlē un dziedi ar pilnu atdevi, grūti izturēt desmit stundu pēc kārtas.”
Mūziķiem kāzu jautrībā parasti jānoraugās no malas, jo darbs ir darbs. Netrūkst arī pielūdzēju, bet tikai ar uzstājīgākajām, ja kolēģi izlīdz, var arī uzdejot. “Dažkārt bijis tā, ka pēc daudziem gadiem kāds uz ielas sveicina, tad jādomā — kurās kāzās viņu esmu sastapis?” saka Māris.
