Septembrī uz skolu pošas ne tikai skolēni un skolotāji, bet arī aizkrauklietis Juris Babris.
Septembrī uz skolu pošas ne tikai skolēni un skolotāji, bet arī aizkrauklietis Juris Babris. Skolēns viņš sen vairs nav, arī par skolotāju nestrādā, bet ceļu uz Latvijas skolām mēro ar savu leļļu teātri “Tims”. To Juris dara jau septiņus mācību gadus.
Ievilina “Dzīvokļa” Alnis
— Vai leļļu teātris ir jūsu pamatdarbs? Cik ilgi “spēlējaties” ar lellēm?
— Teātris ir viena no manām nodarbēm, sezonas darbs mācību laikā. Sāku 1996. gada nogalē pie aktiera Aivara Pūcīša, viņš labi zināms kā seriāla “Dzīvoklis” personāžs Alnis. Aivaru pazinu jau iepriekš, viņš bija izveidojis savu leļļu teātri un domāja, ka es varētu būt tam pietiekami interesants cilvēks. Man reiz bija doma mācīties ko ar teātri saistītu, gribēju kļūt režisors. Taču dzīvē ne visu izdodas realizēt, bet Aivara Pūcīša aicinājumam atsaucos labprāt. No viņa mācījos vadīt lelles, un abi kopā strādājām. Kā tēvs ar dēlu sapratāmies, kopā visu Latviju apbraucām. Žēl, bet pagājušajā gadā Aivars Pūcītis nomira.
— Kas notika ar viņa radīto leļļu teātri?
— Man teātris no Aivara palika kā mantojums. Ar viņa sievas atļauju iesākto darbu turpinu, lai tas nepaliek novārtā.
Māksla ir darbs, kurš jāmīl
— Vai darbs ar lellēm ir grūts?
— No malas raugoties, šķiet, ka viegls, bet patiesībā smags. Daudz jābrauc, dienā pat vairāki simti kilometru. Tad jāsanes dekorācijas, jāsaliek, vēl 40 — 45 minūtes jānospēlē izrāde un jānovāc dekorācijas. Lelles ir smagas. Tās jāspēj ne tikai noturēt, bet arī mehāniku darbināt, lai lelles pareizi kustas. Rokas visu laiku jātur augšup. Protams, ka nogurst.
— Tomēr jūs braucat un teātri rādāt. Kādēļ? Vai tiešām ar lellēm tik labi nopelnāt?
— Lelles naudas dēļ? Atklāti pateikt? Nē! Bijuši gadījumi, kad aizbraucu uz izrādi, bet skolai nav naudas, ko maksāt. Vai arī zvanu, taču man uzreiz naudas trūkuma dēļ atsaka. Tomēr braucu tik un tā. Man nav tā, ka rēķinu, cik saņemšu, un tikai tad braucu. Cik būs naudas, tik būs. Varu strādāt vairāk, saņemt mazāk. Reiz Pūcītis, kad viņam kāds paziņa piedāvāja vieglu darbu par 200 latiem, teica: “Man vajag kaut ko darīt un saņemt 60 latu, nevis nedarīt neko un saņemt simtus.” Teātris nav bizness, tas ir aicinājums. Māksla ir tāds darbs — ja patīk, tad to darīsi, ja nepatīk, tad nav ko sākt. Valsts neko nefinansē, nepalīdz, viss pašam jādara, tomēr man patīk. Jābūt baigam gribasspēkam. Ir jau bijis tā, ka gribas pamest, lai visi liek mieru, tomēr tik un tā iesākto turpinu.
— Kāds ir stimuls, kas liek darbu ar lellēm nepārtraukt?
— Vispirms jau man tā lieta patīk. Ja nepatiktu, nekad nedarītu. Teātra rādīšana ir lielisks pozitīvās enerģijas uzņemšanas veids. Reiz bērnunamā spēlēju. Biju tā pārguris, ka knapi kājas vilku, bet mani sagaidīja tik jauki, priecīgi bērni, uzreiz atdzīvojos. Raugoties viņu mirdzošajās acīs, uzņēmu tik daudz enerģijas! Šādi brīži atsver materiālos ieguvumus.
Svarīgi redzēt, kā daba mostas
— Jūs minējāt, ka leļļu teātris ir sezonas darbs. Ko darāt pārējā laikā?
— Strādāju celtniecībā, kaut kā jau maizīte jāpelna! Arī šo darbu daru ar cieņu, pacietību. Nekas jau nav viegli, bet, ja grib, var paveikt ļoti daudz.
— Ja jums liktu izvēlēties starp celtniecību un lellēm, kam dotu priekšroku?
— Laikam tomēr lellēm. Es strādāju celtniecībā, bet domās gribu pie lellēm. Reiz bija brīdis, kad leļļu teātri atstāju. Biju tā noguris, ka negribēju braukt. Aizgāju uz celtniecību, tomēr ilgi bez lellēm neizturēju, jau pēc mēneša biju atpakaļ teātrī.
— Jums lelles tuvākas par cilvēkiem?
— Laikam tā ir. Ar tām es dzīvoju, ar lellēm redzu, kā daba mostas, kā saule riet. Un neatkārtojamie ziemas skati! To nevar izstāstīt, kas burvīgs redzēts, ar lellēm apkārt braucot. Nezinu, vai tas visiem ir vajadzīgs, bet man noteikti. Esmu savam vecākajam dēlam ierosinājis pamēģināt lelles vadīt. Nekas neiznāca. Ja cilvēkam tas nepatīk, ja viņam nav pacietības, tad nevajag. Lai nedara.
Treniņi pie spoguļa
— Kur gūstat sižetus lugām?
— Iepriekš lugas rakstīja pats Pūcītis, tagad jauna luga top sadarbībā ar Šoriņu un Neimani, ar viņiem man labas attiecības. “Tima” lugas ir latviskas, mīļas, sirsnīgas un arī pamācošas. Un muzikālas — katrā izrādē ap astoņām dziesmām. Aivara rakstītajās lugās vienmēr bija arī Dieva vārds, bija latviešu tautas ticējumi. Jaunākā luga top saistībā ar latviešu tautas pasaku par to, kā kaķis sunim brīvības grāmatu nozaga. Vēl es neesmu to mēģinājis, bet, jo vairāk lasu, jo vairāk man tā iepatīkas. Jau lasot iztēlojos, kā tas dzīvē izskatīsies.
— Cik ilgs laiks aizrit, vienu lugu sagatavojot?
— Izrāde ilgst 40 — 45 minūtes, bet jāmācās un jātrenējas krietni ilgāk. Ar lellēm ir tāpat kā aktierim uz skatuves. Ja esi pīle, tad jājūtas kā pīlei. Pašam aiz aizslietņa jāspēlē līdzi.
— Kādēļ jūs lielākoties lugas spēlējat viens?
— Ne vienmēr esmu viens, taču ir izrādes, kur citu spēlētāju nemaz nevajag. Aivars tādas iestudēja vairākas un lika arī man spēlēt. Teica: “Gribi spēlēt, mēģini viens.” Tad nu pie spoguļa intensīvi trenējos pat pa astoņām stundām četras dienas pēc kārtas. Iemācījos.
Neveiksmes uztver ar optimismu
— Vai skatītāji vienmēr uztver jūsu leļļu spēli?
— Reizēm nevar saprast, ko skatītājs grib. Ar mazajiem bērniem ir skaidrs, bet ar lielākajiem tiešām grūti. Reiz spēlējām krievu valodā runājošiem bērniem. Viņi neko nesaprata un visu izrādi nopļāpāja. Žēl.
— Bieži gadās vilties?
— Vilties nē, bet reizēm gadījušās neveiksmes. Cilvēks par katru neizdošanos var vainot tikai sevi. Ja gadās kļūda, neveiksme, plinti krūmos nemetu. Vienmēr nodomāju, ka gan būs labi. Ir bijis pat tā: aizbraucu uz skolu, bet mani neviens negaida. Aizmirsuši, ka zvanīts un izrāde pieteikta. Neko darīt, braucu atpakaļ. Tādēļ jau dikti nepārdzīvoju.
— Cik Latvijā ir leļļu teātru? Vai viens otram netraucējat?
— Nemaz īsti nezinu, bet ir daudz. Konkurenti viens otram netraucē, spēlē katrs savā vietā. Es konkurentus pat nesatieku.
— “Timu” var sastapt arī Aizkraukles skolās?
— Jā, braucu arī pa Aizkraukles rajonu.
Teātri stutē ar tupeņiem
— Jūs teicāt, ka valsts naudu nedod, arī peļņa no izrādēm ir niecīga. No kā uzturat teātri?
— Ko tik mēs ar Aivaru esam darījuši! Abi vasarā agros kartupeļus audzējām, teātrim naudu pelnot. Sēklu dabūjām Jelgavā, vienam saimniekam pasākumu novadot. Viņš mums samaksāja, sēklu iedodot. Salikām kartupeļus kastēs un diedzējām Rīgā dzīvoklī, kur dekorācijas glabājam. Iestādījām, bet uznāca pavasara salnas. Aivars Rīgā, es Dagdā, taču stādījumi jāglābj. Metu visu pie malas un skrēju uz Jēkabpili salmus laukmalā dedzināt.
— Daudz nopelnījāt?
— Nu kā vienmēr — daudz darījām, maz dabūjām. Toties kartupeļu mums pietika visai ziemai! Tagad zinu, kā šis darbs darāms. Kartupeļu audzēšana bija risks, un man patīk riskēt. No katra riska vismaz pieredzi var iegūt.
Galvenajam varonim izkrīt acs
— Vai leļļu teātrī gadījušies kādi kuriozi?
— Vai nu bez tiem! Reiz viens pats spēlēju izrādi, kurā vairākos uznācienos jāpiedalās kaķim. Vienreiz uzeju ar kaķi, otrreiz — viss kārtībā. Ņemu kaķi trešo reizi, bet viņam viena acs izkritusi. Laika labot nav, tā nu izgāja kaķis ar vienu aci. Griezu pret skatītājiem to pusi, kur acs ir. Tad kaķim kādu brīdi uznāciena nebija, aci ielīmēju vietā. Pie tam izrādi nepārtraucot — viss notika, vienlaikus darbojoties ar lellēm. Reiz kādā izrādē aizmirsu no kofera sīli izņemt. Jāiet ar putnu izrādē, bet lelles nav. Tad gan dabūju izrādi pārtraukt un putnu sameklēt.
— Ko darāt, ja maz skatītāju?
— Spēlēju. Reiz pat trijiem skatītājiem. Viņi atnākuši, gaida izrādi, nu nevaru atteikt.
— Ja jums būtu iespēja sākt dzīvi no gala, vai arī tajā būtu lelles un teātris?
— Noteikti.
Ieilgusī atvadīšanās
— Jūs esat saistīts arī ar Aizkraukles tautas teātri.
— Aizkraukles tautas teātrī esmu spēlējis četrās lugās. Reiz aizgāju uz mēģinājumu ar domu tikai pamēģināt, kā ir īsto teātri spēlēt. Tā projām netieku. Man gan visam pietrūkst laika. Reiz paņēmu vīna pudeli, torti un gāju no teātra atvadīties. Taču man piedāvāja mazu lomiņu, nu kā lai atsaku? Un tā mana atvadīšanās no teātra nav beigusies.
— Kādas lomas spēlējat?
— Ļoti “nopietnas”. Vienā izrādē biju paģirains vecis, citā — autovadītājs, sanitārs.
— Vai spēlētu jebkuru lomu, ko piedāvātu?
— Laikam no kādas atteiktos. Man raksturīgi — ja atsaku, tad uzreiz, ja piekrītu, tad eju un daru. Varu sev pārmest, bet vienalga iešu un darīšu.
“Lampu drudzi” pārcieš visi
— Jūs esat piedalījies dziedātāju konkursā “Klusie ūdeņi”. Vai arī dziedāšana ir viens no jūsu vaļaspriekiem?
— “Klusajos ūdeņos” piedalījos trīs gadus, lai gan dziedāšana nav mana sirdslieta. Bet ko man zaudēt? Neko. Tā man ir izklaide, atpūta. Pirmo reizi gribēju tikai izmēģināt, iepatikās. Es uz konkursu neeju uzvarēt, bet atpūsties.
— Vai, uz skatuves kāpjot, “lampu drudzi” neizjūtat?
— Esmu bijis kopā ar daudziem aktieriem, un uztraukums ir visiem. Citiem aiz skatuves, citiem uz tās, vēl kāds uztraucas, kad jau no skatuves nokāpis. Arī ar lellēm, ja ilgāku laiku nav spēlēts, ir “lampu drudzis”. Un arī tad, ja spēlē vietā, kur kāda ievērojama persona skatās.
— Vai tādas bieži jūsu leļļu teātri apmeklē?
— Kad spēlēju “Lido” dzirnavās, skatītāju rindās manīju Zīgeristu. Šķiet, arī Ķirsons palūkojās, kāda izrāde. Citus neesmu ievērojis.
Ziemassvētku vecim sviedri līst
— Aktīvs darbs jums ir ap Ziemassvētkiem. Tad tēlojat Ziemassvētku vecīti.
— Tēloju gan. Arī tas ir diezgan pasmags darbs, dienā vairākās vietās cilvēkus izklaidējot. Izskatās viegli, bet īstenībā sviedri līst! Izklaides pasākumos parasti sadarbojos ar profesionāliem aktieriem. Ar Daini Ozoliņu, seriāla “Dzīvoklis” Jančuku, ar Šoriņu un Neimani. Labi pazīstu Svetlanu Bless. — Kā jūs atpūšaties?
— Braucu pie dabas. Iepriekš negatavojos, braucu tad, kad ienāk prātā. Tad izdodas vislabākā atpūta. Reizēm aizbraucu Rīgā ūdenspīpi izbaudīt, uz kādu koncertu vai izstādi aizeju. Mierā nevaru nosēdēt, vajag kaut ko darīt. Mierīgs varu būt kādu pāris dienu, ilgāk gan nē. Kaut vai uz pagrabu pakrāmēties aizeju, kaut gan tāpat zinu, kas tur ir.
— Ja jūs laimētu loterijā desmit tūkstošu, kā tos tērētu?
— Man būtu žēl tērēt naudu sadzīviskām lietām. Laikam arī automašīnu nepirktu. Es nopirktu labu aparatūru teātrim.
Jaunam tētim būt ir forši
— Jums trīsdesmit viens, vecākajam dēlam jau piecpadsmit. Esat ļoti jauns tētis.
— Es visu laikus sāku. Tas ir baigi forši, ka varu dēlam būt tēvs un draugs. Ja vajag, esmu stingrs tēvs, bet citādi esmu labs draugs.
— Vai ģimene saprot jūsu aizraušanos ar leļļu teātri?
— Katrs strādājam savu darbu un viens otra nodarbošanos cienām. Esmu projām no mājām bieži, bet, kad atgriežos, ir tik daudz ko pārrunāt. Ja diendienā būtu uz vietas, noteikti būtu savādāka un vienmuļa dzīve.
— Jūsu dzīves moto?
— Es esmu tāds, kāds esmu, un palieku tāds, kāds esmu, bet uzvedos un runāju tā, kā pienākas.
— Vai bieži?
— Patiesībā cenšos palikt tāds, kāds esmu, tomēr dzīvē bieži iznāk samāksloti smaidīt, lai gan patiesībā gribētos sist pa galvu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Juris Babris.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1972. gada 23. marts, Liepāja.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: darīt neatsaka neko, jo nedarīt neko ir grūti.
ĢIMENE: dēli Anrijs (15 gadu) un Elgars (13 gadu). “Mana ģimene ir arī manas lelles.”
VAĻASPRIEKS: Aizkraukles tautas teātris, piedalīšanās konkursā “Klusie ūdeņi”.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
